Iznākusi jauna grāmata ar mērķi attīstīt laipnības kultūru 1
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi ļoti neparasta grāmata – ILZES GRAUDIŅAS romāns “Šeit nav nekāda bēdu leja”. Ir 21. gadsimta sākums, un praksē psihiatriskajā slimnīcā ierodas topoša psiholoģe Helga. Viņai tas ir sapņu darbs, taču vai Helgai izdosies gan palīdzēt pacientiem, gan viņu dzīvēs nepazaudēt savējo? Ar autori sarunājas laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Esat saukusi sevi par lēnrakstītāju, un kopš iepriekšējās grāmatas “Bēgošais krasts” patiešām pagājuši jau 20 gadu. Arī šis tapa, šķiet, diezgan ilgi.
I. Graudiņa: – Drīzāk esmu mazrakstītāja, nekā lēnrakstītāja. Pēdējie 20 gadi aizgājuši, pabeidzot divas skolas, daudz mācoties arī pēc tam un audzinot trīs bērnus, bet pats romāna teksts tapa ļoti ātri – tas bija gatavs trīs atvaļinājuma nedēļās. Tālākais jau bija pielabošanas un slīpēšanas darbs, un patiesi ilgas pārdomas – ko atstāt, ko ņemt laukā, vai vispār to izdot. Lai nolemtu romānu tomēr izdot, vajadzēja diezgan daudz laika.
Romāna darbība notiek ļoti specifiskā vidē, kurā parastam cilvēkam nesanāk ieskatīties. Kādēļ par norises vietu izvēlējāties tieši psihiatrisko slimnīcu?
Pirms 20 gadiem nolēmu iegūt maģistra grādu, jo vēlējos studēt ārzemju augstskolā. Filoloģijas fakultātē, kura pārmaiņu laikos pēc piecu gadu studijām neiedeva pat bakalaura grādu, labāko jutos jau saņēmusi, tāpēc izvēlējos psiholoģiju, kas man šķita noderīga arī rakstīšanai. Izrādījās, ka psihologos, tāpat kā mediķos, nevar iestāties, piemēram, maģistrantūrā ar kādas citas fakultātes diplomu, jāsāk no nulles.
Sāku no nulles un drīz vien mācījos ne vairs, lai dabūtu grādu, bet lai strādātu šai nozarē. Gan bakalaura programmā, gan maģistros izvēlējos iet praksē uz vairākām psihiatriskajām slimnīcām, jo man bija interese, kā šajās iestādēs tiek ārstēti un aprūpēti pacienti. Kļūstot par daļu, kaut arī niecīgu, no tā visa, pamazām nobrieda romāna iecere. Protams, konfidencialitātes prasību dēļ nevarēju aprakstīt nedz kādu konkrētu slimnīcu, nedz pacientus vai personālu, tāpēc romāna slimnīca un cilvēki tajā ir manas iztēles auglis.
Daži no tiem, kas izlasījuši romāna manuskriptu, man vaicājuši par mutīgo un šerpo dežūrmāsu Ēriku, kuras monologi iesāk katru nodaļu – nu viņa taču gan ir dzīvē noskatīta, vai ne? Nē, arī Ērikai nav prototipa, jo nevienu māsu, kas strādā uzņemšanas nodaļā, es nemaz nepazīstu. Turklāt manis radītā slimnīca dažā labā ziņā atšķiras no reālajām slimnīcām, kurās esmu bijusi praksē, jo dzīvei ir savas prasības, bet literatūrai – savas. Arī varoņi, kā tas nereti notiek, pie manis viens pēc otra atnāca paši. Man atlika tikai netraucēt viņiem darboties.
Skaidrs, ka bez personīgās pieredzes tik specifisku vidi ticami attēlot nav iespējams. Cik lielā mērā Helgas impulsi ir arī jūsējie?
Galvenā varone Helga, psiholoģijas studente un praktikante slimnīcā, pie manis atnāca negaidot un patiesi pārsteidza mani. Tagad, kad zināmu laiku esmu nostrādājusi arī kā psihoterapijas speciāliste, redzu, cik atšķirīgas esam mēs ar Helgu.
Piekrītu, ka nevar uzrakstīt neko tādu, kā tevī nav, tātad arī kaut kas no Helgas ar viņas lielo dedzību, nepacietību, pat uzstājību mīt manī. Iespējams, daudz ko nosaka arī vecumposms, jo Helga ir divdesmitgadniece, bet es psiholoģiju sāku studēt 30 gados, kas ir krietni piemērotāks vecums, jo šo to dzīvē jau esi pieredzējis. Tobrīd man jau bija ģimene, biju arī mamma. Toties par Helgu man sākotnēji radās sajūta, ka viņai īsti nav ko zaudēt, tāpēc viņa jaunības maksimālismā iet uz visu banku. Rakstot romāna noslēgumu, sapratu – nē, zaudēt ir gan ko un krietni daudz, tāpēc izšķīros par citu sižeta pagriezienu, nekā sākumā biju nolēmusi.
Pašai strādājot ar cilvēkiem, manī aktivizējas liela pacietība un iecietība. Klausoties pacientos, radusies pārliecība, ka dzīve jau tāpat ir pietiekami skarba, bet cilvēks ir trausla, lai arī dzīvelīga būtne, tāpēc viņam jāsniedz izpratne un atbalsts vismaz speciālista kabinetā. Tad tālāk cilvēks var doties, labāk sapratis sevi un citus, apzinājis savus resursus un spējīgāks adekvāti rīkoties.
Un man, atšķirībā no Helgas, ir arī krietni lielāks respekts pret speciālistiem, piemēram, mediķiem – viņiem ir specifiska pieredze un savi iemesli, kāpēc rīkoties tā, kā viņi to dara, jo īpaši slimnīcā, kur nereti rodas krīzes situācijas. Es pati nekad neesmu mēģinājusi iejaukties, kad ārsti, medmāsas un sanitāri dara savu darbu, bet, iespējams, kādā brīdī man to ir gribējies, ja jau reiz to dara mana varone Helga. Literārs darbs tā autoram ir iespēja piepildīt arī vēlmes, par kurām zini, ka nekad tās neīstenosi reālajā dzīvē.
Vai tagad, kad tomēr pagājis kāds laiks pēc romāna uzrakstīšanas, uz to skatāties mazliet citām acīm?
Savā ziņā Helgas tēla rašanās ir paradoksāla, jo, kad mācījos psiholoģiju, bakalauros mūs visu laiku biedēja, ka neko nemākam un cilvēkiem profesionālā ziņā nedrīkstam pat tuvoties. Maģistros, kad mums bija jāsāk strādāt ar pārraugu palīdzību, tie paši pasniedzēji brīnījās – ko mēs esot tik bailīgi, lai tik ķeroties klāt! Nu, paši vien bija nobiedējuši. Tā ka Helga, visticamāk, dažā ziņā ir izņēmums, lai gan viņai piemīt arī pāris tipisku jaunu psihologu iezīmju.
Patiesībā es par šādiem psihologiem justos arī noraizējusies, jo tik dedzīgiem, tik dziļi pacientu dzīvēs iesaistītiem jaunajiem speciālistiem ir liela varbūtība profesionāli ātri izdegt. Jāprot arī novilkt robežu starp savu un pacientu dzīvi, kā manā romānā norāda kāda daktere – izslēdzot kabinetā gaismu, viss dzirdētais un redzētais jāatstāj turpat, nevis jāņem līdzi uz mājām. Bet tas ir laika jautājums – ja to kaut vai daļēji neiemācās, palīdzošajās profesijās ilgstoši strādāt nevar.
“Šeit nav nekāda bēdu leja” – mazliet par virsrakstu, lūdzu, jo sākotnēji bija “Tālās balsis”, taču vēlējāties to nomainīt.
“Tālās balsis” nepatika redakcijai un beigās arī man pašai tas sāka šķist neizteiksmīgs nosaukums. “Šeit nav nekāda bēdu leja” ir teikums no romāna pēdējās nodaļas, tāds skumji ironisks un vienlaikus spītīga spēka pilns.
Cilvēki dažkārt mēdz pasūdzēties draugiem vai kolēģiem arī tad, kad nemaz tik slikti neiet. Kad ir pavisam slikti un ūdens smeļas mutē, bieži ieslēdzas cits mehānisms – izturēt, reizēm par katru cenu. Vairumam mana romāna varoņu ir tieši šis uzstādījums – lai cik grūti būtu, izturēt, izveseļoties un dzīvot tālāk, turklāt krietni labāk nekā pirms tam, tāpēc jaunais nosaukums šķita ļoti piemērots.
Iespējams, tā ir sagadīšanās, bet varbūt tomēr liktenis, ka grāmata iznāks tieši brīdī, kad sabiedrībā īpaši vērojam dažādu garīgu traucējumu saasināšanos. Vai tie saistāmi tikai ar pēdējo gadu trauksmaino fonu, un vai mēs kā sabiedrība varam ko darīt, lai trauksmes iemeslus mazinātu?
Varbūt tas patiesi ir liktenis, ka grāmata iznāk lielu satricinājumu laikā, jo ir svarīgi, lai cilvēki savlaicīgi vērstos pēc palīdzības, lai nevairītos ne no psihiatriem, ne psihologiem, ne psihiatriskās slimnīcas, ja tā patiesi ir nepieciešama. Romānā būs izlasāms, kā cilvēciski satuvinās vienā nodaļā strādājošie un pacienti, cik biedriska atmosfēra nereti veidojas, jo mērķi ir vieni un tie paši, kā arī to, ka slimnīcā strādājošie speciālisti ir cilvēki, kuri patiesi vēlas palīdzēt pacientiem, bieži ar apbrīnas vērtu pacietību un ieinteresētību.
Savukārt sabiedrības uzdevums ir gādāt, lai cilvēkiem būtu pieejama nepieciešamā palīdzība.
Pēdējo gadu notikumi ir nopietni ietekmējuši cilvēku psihi, tāpēc ir svarīgi, lai mēs būtu solidāri un vērīgi pret cilvēkiem, kas dzīvo līdzās – ne jau vienmēr uzreiz nonāksi pie speciālista un ne vienmēr tas arī ir nepieciešams.
Dažreiz palīdzēt var ģimenes loceklis, draugs vai kaimiņš – cilvēks, kuram tu esi svarīgs un kurš ir gatavs veltīt tev uzmanību un laiku. Tāpat man būtiski šķiet attīstīt laipnības kultūru sabiedrībā – tā neprasa nekādus finansiālus ieguldījumus, bet krietni uzlabo cilvēku pašsajūtu. Šajā ziņā esmu iepriecināta par mūsu jauno paaudzi – mums izaudzis daudz saskarsmē patiešām patīkamu cilvēku.
