“Latvijā jau notiek ekonomiskā šķirošana – kuru pabalstīt, kuru ne. Kam ļaut strādāt, kam ne.” Saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru 19
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Neraugoties uz visām nebūšanām un nepilnībām, mēs dzīvojam samērā drošā, mierīgā un turīgā vietā. Ja vien mēs paši nesabojāsim sev dzīvi, neredzu iemeslus, kāpēc mums vajadzētu gatavoties pasaules galam,” sarunā saka MĀRTIŅŠ MINTAURS. Viņš studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents. Viņa zinātnisko interešu lokā – arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā.
Mūsu saruna notiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Kā jums šķiet – ko cilvēki par to domās pēc gadiem simts? Vai šī būve viņiem liksies skaista?
M. Mintaurs: Nākotnes cilvēkiem šī ēka liksies skaistāka nekā mūsu paaudzei. Gaismas pils jau tagad ir izcils modernās arhitektūras piemineklis. Paradoksālā kārtā tas ir viens no iemesliem, kāpēc par šo būvi ir tik dalīti, pat pretēji viedokļi.
Daudziem joprojām liekas, ka bibliotēkai jālīdzinās klasiskam grieķu templim, būvei ar kolonnām un statujām. Savukārt Gunārs Birkerts radījis arhitektūru, kas ir tik iespaidīga, ka ar savu esamību vien spēj mainīt apkārtējo telpu. Bet viss, kas atšķiras no ierastā, var radīt pretrunīgu reakciju.
Starp citu, par Nacionālās bibliotēkas būvi sāka runāt jau pirms simt gadiem. Varam būt lepni, ka šis sapnis ir piepildījies tieši mūsu dzīves laikā.
Patiesībā mēs vēl tā pa īstam nespējam novērtēt šī notikuma nozīmi, jo laika ziņā tam esam pārāk tuvu.
Joprojām turpinās diskusija par iespējamo bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas Rīgā, Elizabetes ielā 2, nojaukšanu, lai šajā vietā uzceltu jauno koncertzāli. Dzirdētas runas, ka šī celtne esot bezmaz vai “komunisma rēgs”, kas jāziedo uz gaišās nākotnes altāra. Mani gan šī ēka netraucē…
Arī es uzskatu, ka “ziedot”, faktiski iznīcināt šo ēku tikai tādēļ, ka tajā kādu laiku atradies kompartijas birojs, nebūtu pareizi. Mani šādi argumenti nepārliecina. Ar pagāniska rituāla palīdzību nodedzinot ļaundara māju vai nemirstīgā Kaščeja pili mēs neatbrīvosimies no pagātnes lāsta. Ēka Elizabetes ielā 2 ir cienījama modernās arhitektūras liecība, kādu Latvijā nav daudz. Tā nepavisam neizkropļo apkārtējo ainavu un veiksmīgi iederas tuvējā parkā.
Kas mani pārsteidz – šī milzīgā ticība nevis darbiem, bet vārdu un rakstu maģijai. 2014. gadā esam pieņēmuši Satversmes preambulu, kam vajadzētu stiprināt valstiskumu, bet kopš šī laika Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājies par 160 000.
Mēs saceram vakcinēšanas plānus, bet Covid-19 vakcīnu nav.
Turklāt daži cer, ka ar vārdiem vien varēs pilnībā izmainīt apkārtējo pasauli. Nesenais piemērs – kādā no televīzijas kanāliem māte un tēvs bija nosaukti par “vecāks” un “vecāks”. Ko ar to grib panākt?
Es to sauktu par māžošanos. Nosaukt jaunos vārdos realitāti, kurā dzīvojam, cerībā, ka ar laiku vārdi to spēs izmainīt. Problēma, kas iet roku rokā ar pārspīlētu un nevajadzīgu politkorektumu. Valoda ir saziņas līdzeklis, tātad tā nevar būt pilnīgi neitrāla, taču līdz šim cilvēki šo problēmu ir spējuši atrisināt bez cenzūras palīdzības.
Pārspīlēts politkorektums rada pilnīgi pretēju efektu.
Viens piemērs – mēģinājumi obligāti atrast aizstājējus vārdam “invalīds”, piemēram, “cilvēki ar īpašām vajadzībām”, cilvēki “ar traucējumiem”, “ar ierobežojumiem” un tamlīdzīgi, ir neveikli un problēmu tikai padara dziļāku.
Kas tas ir – laipošana, kompleksi, neprasme uzrunāt? Atkal iznāk tāda kā māžošanās. Problēma jau netiek atrisināta, tā tiek it kā nomaskēta ar citiem vārdiem.
Patiesībā pārspīlēts politkorektums ir visas sabiedrības zaudējums. Jo man trīs reizes jāpārdomā, kādus vārdus lietot, lai neaizvainotu sarunu biedru, vēl īsti neko par viņu nezinot. Tas, kas var piespiest mainīt vārdu lietojumu, ir reālā dzīve. Piemēram, traģiski vēsturiski notikumi.
Mēs vairs tikpat kā nelietojam vārdu “žīds”, kaut gan līdz Otrajam pasaules karam, līdz vācu okupācijai tas bija pavisam neitrāls latviešu valodas vārds, gluži kā polis, zviedrs, igaunis vai soms.
Iemesls – holokausts un tas, ka nu jau gandrīz astoņdesmit gadus latviešu valodā eksistē nelaimīgais apzīmējums – “žīdu šāvēji”. Diemžēl tādi bija. Daži brīvprātīgi, daži varbūt piespiesti, bet bija. No šīs vēsturiskās traumas, no atmiņām mēs netiekam vaļā, un valoda tam ir vēl viens pierādījums.
Tāpēc, ja daži ebreji uzskata, ka vārds “žīds” viņiem šķiet aizvainojošs, mums tas ir jāakceptē. Iedomāsimies, kā reaģētu latvieši, izdzirdot kādu ironizējam par deportācijām.
Pārspīlēts politkorektums šodien tiek saistīts ar liberālām idejām. Latvijā politiskajā spektrā šodien tām visvairāk atbilst “Progresīvie” un “Par”. Diemžēl šīs partijas veselības ministre, kas mums tik daudz visu ko stāstīja un solīja, nebija spējīga paveikt galveno – laikus sagādāt vakcīnas.
Politiķi nereti rīkojas tā, it kā realitātei vajadzētu atbilst viņu priekšstatiem. Ja tā nenotiek, tad jo sliktāk faktiem. Sekas – paplašinās plaisa starp tā saucamo politisko eliti un cilvēkiem, kuri ikdienā iet uz veikaliem, brauc uz darbu pārpildītos autobusos, mēģina mācīties un strādāt no mājām. Vai šajos ierobežojumu apstākļos izmisīgi cenšas sadabūt bērniem siltas drēbes un zābaciņus. Un tad viņi ieslēdz televizoru vai radio un dzird, kā tiek stāstīts par skaistiem principiem un dižiem nākotnes plāniem.
Jūs kādā no publikācijām kopā ar Jāni Vādonu esat izteikuši interesantu domu, ka “bērnišķīgā jaunā pasaule vairs nav militāri totalitāra kā agrāk, tā ir kļuvusi infantili manipulējoša un pieprasa savas patēriņa tiesības”. Pavisam nesens piemērs – Rīgas budžets pandēmijas apstākļos sarucis, bet domnieki tomēr atrada iespēju sev pacelt algas.
Mazs bērns rotaļlietu veikalā arī var sarīkot traci – man vajag! Viņu varbūt vēl var attaisnot, bērns nesaprot, ka mammai nav naudas, ka tā jātērē citām vajadzībām. Bet domniekiem pēc šādas rīcības būs ļoti grūti iestāstīt, ka viņi ir progresīvi, ka iestājas par attīstību un sociālo taisnīgumu. Es gan baidos, ka līdz nākamajām vēlēšanām lielākā daļa cilvēku to visu jau būs aizmirsuši.
Bet pasaulē jau vēl pastāv arī konservatīvi politiski spēki. Arī Latvijā. Vai viņi neko nespēj ietekmēt?
Konservatīvo spēku problēma pasaulē un arī Latvijā ir tā, ka tie nereti raugās uz pasauli 20. gadsimta sākuma acīm. Kad ikviens varēja izprast, kā darbojas ekonomika un finanses.
Kad vēl pastāvēja klasiska nacionālā valsts. Konservatīvi domājošiem cilvēkiem grūti saprast un pieņemt apkārt notiekošās pārmaiņas.
Iestājas nostalģija, ilgošanās pēc dzīves, kas vairs nepastāv un, visticamāk, nekad vairs nebūs iespējama. Jo lielāka laika distance, jo saulaināka šķiet pagātne. Izcils piemērs ir ulmaņlaiki – teiksmainais periods, Latvijas “zelta laikmets”. Labi, ka mums ir Vizmas Belševicas “Bille”, lai saprastu, ka arī ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze, kur ķīseļa krastos tek piena upes.
Un tad sākās diskusija par ģimeni un sabrukušo morāli, vaimanāšana, ka aizauguši lauki, izcirsti meži un sabrukusi rūpniecība. Bankrotējušo “Liepājas metalurgu” piemin daudzi. Bet tikai daži runā par to, ka Liepājā pēdējos gados atvērušās jaunas, modernas, uz eksportu orientētas ražotnes.
Tie ir procesi, ar kuriem nāksies sadzīvot. Arī nacionālā valsts šodien nekur nepazūd, tā vienkārši mainās. Tā kā atrodamies pašā pārmaiņu epicentrā, mēs tā īsti nespējam novērtēt pašlaik notiekošo.
Jūs esat rakstījis par Rūdolfu Blaumani. Arī Blaumanis dzīvoja strauju pārmaiņu laikā. Sabruka vecā patriarhālā kārtība, muižu dzīve, kāda tā vēl pastāvēja 19. gadsimta nogalē.
Bet tas netraucēja Blaumanim, kurš pats bija izaudzis vācbaltiešu kultūras iespaidā, kļūt par vienu no izcilākajiem latviešiem. Rakstīt latviski Blaumanim bija apzināts lēmums. Tas bija lūzuma laiks Latvijas vēsturē, robežsituācija, kurā valdīja milzīga neziņa par rītdienu. Kultūras vēsture liecina, ka savu laikmetu pārdzīvo tie darbi, kas tapuši pārmaiņu laikos.
Tā radās gan “Skroderdienas Silmačos”, pasaule ar idillisko saimes dzīvi, kur viss atrisinās un “visi dabonas”, gan traģiskā novele “Nāves ēnā”, kurā patiesībā atainota laikmetā sakņota situācija. Arī Blaumaņa laikos cilvēkiem likās, ka zūd pamats zem kājām, ka viņi ir vieni uz ledus gabala atklātā jūrā.
Šodien dzirdam – varot pienākt brīdis, kad nākšoties šķirot Covid-19 pacientus…
Kurš paliks uz ledus gabala, un kuram atradīsies vieta laivā. Kurš pirmais tiks pie vakcīnas, un kuram nāksies gaidīt. Starp citu, patlaban Latvijā jau notiek ekonomiskā šķirošana – kuru pabalstīt, kuru ne. Kam ļaut strādāt, kam ne.
Un tad rodas jautājums par politiķiem, amatpersonām, atbildīgajām institūcijām. Vai viņi rīkojušies gudri un godprātīgi?
Darījuši visu, lai sagādātu glābšanas laivu – vakcīnas? Nosargājuši aprūpes iestādes? Laikus sagādājuši zāles, kas, iespējams, varēja glābt slimnieci Liepājā? Kļūdas, kas ministram var maksāt amatu, bet cilvēkam – dzīvību. Tās pašas izvēles, par kurām rakstīja Blaumanis.
Vai pagātnes ēnas var stiepties līdz šodienai? Navaļnijs pasaulei parādīja video par iespējamo Putina pili, kurā atradusies vieta pat privātajam teātrim. Krievijas sabiedrībā diskutē – varbūt mums ir darīšana ar savdabīgu dzimtbūšanas mantojumu? Jo krievu muižniekiem esot piederējuši personiskie teātri un orķestri, kuros spēlējuši dzimtļaudis. Vai mēs, latvieši, šodien vēl izjūtam koloniālisma mantojumu, kas mums bija dubulti smags?
Protams! Visuzskatāmāk tas parādās divkosīgajā attieksmē pret varu. No vienas puses, mēs esam savas valsts pilsoņi, ievēlam Saeimu un pašvaldības. Pakļaujamies aģitācijai, nereti uzkāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Esam neapmierināti un atkal rādām priekšniekiem kabatā pigu. Gluži kā latviešu zemnieks dzimtbūšanas laikos.
Uldis Ģērmanis to prata izteikt ļoti precīzi – cilvēks, kurš ir pieradis būt atkarīgs no varas, šo situāciju izmanto, lai attaisnotu pats savu bezatbildību.
Bet medaļai ir arī otra puse. Pēdējā laikā pasaulē sāk runāt par to, ka cietuši ir ne tikai apspiestie, bet arī kolonizatori, tikai citādā veidā. Bumerangs, kas atgriežas un trāpa sviedējam. Krievijas piemērā mēs redzam, kas notiek ar sabiedrību, kas nespēj atteikties no koloniālām ilūzijām.
Savukārt vācbaltiešus visai precīzi raksturoja viņu tautietis, Rīgā dzimušais rakstnieks Verners Bergengrīns, kurš atgādināja, ka vācbaltieši 20. gadsimta sakumā daudzējādā ziņā vēl dzīvoja viduslaikos. Ar vasaļu mentalitāti, ar uzticību tronim. Agrāk Livonijas valdniekiem, tad Zviedrijas un Polijas karaļiem, Kurzemes hercogam un visbeidzot Krievijas imperatoram.
Karā starp Vāciju un Krieviju viņi ar smagu sirdi, bet vairums tomēr nostājās cariskās Krievijas pusē. Tā varbūt ir pati lielākā vācbaltiešu traģēdija, par kuru mēs, latvieši, maz zinām. Mūsu Pirmais pasaules karš – tie ir strēlnieki, Tīreļpurvs, bēgļi, iztukšotā Kurzeme. Demogrāfiskā bedre, ko izjūtam vēl šodien.
