Agris Liepiņš: Ļausim leģionāriem iet ikgadējā lūgšanu ceļā! 31
Kādā intervijā bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube izteicās, ka lēmums nepretoties Staļina okupācijai 1940. gadā bija kļūda. Vēlāk represēto, bez tiesas meža malās nošauto, svešumā aizvesto un izsūtījumā mirušo skaits bija tik liels, ka upuru daudzums līdzinātos vai pat pārspētu kritušo karavīru skaitu pretošanās gadījumā. Par skaitļiem nespriedīšu, bet vienu zinu skaidri – latviešu puišu stāšanās leģionā bija ciešā sakarā ar nepretošanos 1940. gadā. Nevienam vīrietim nedrīkst liegt iespēju aizstāvēt savus tuvākos, nevienam tā nedrīkst nodarīt pāri!
Gan katra puiša dvēselē, gan tautas apziņā kopumā apjēga, ka briesmu brīdī tu neesi aizstāvējis savu sievu un bērnus, savu ģimeni un valsti, atstāj neizdzēšamas psiholoģiskas sekas. Ar šo gļēvulības un neizpildīta pienākuma sajūtu nākas nodzīvot visu atlikušo mūžu, tā nekur nepazūd. Izmisusī sirdsapziņa skrāpējas tevī un neļauj naktīs aizmigt. Politiķi var mēli līdz asinīm nodeldēt, stāstot, ka starptautiskā situācija bija bezcerīga un vismaz tika saglabāts tautas dzīvais spēks, nepretošanās gadījumā tautas dvēsele tiek salauzta uz ilgu laiku. Tādos brīžos ir puslīdz viena alga, kurš pasniedz atriebības ieroci, lai kaunu nomazgātu. Šodien pārmest tā laika jaunekļiem karošanu nepareizajā pusē ir vienkārši nekrietni. Padomju okupācijas pastrādātās zvērības bija vienīgā uzskatāmā mēraukla viņu neilgajā mūžā, vēlme nomazgāt apkaunojošo nepretošanās sajūtu kalpoja par vadzvaigzni. Leģionā stājās, lai, kara dubļus izbriduši, mājās atgrieztos ar tīru un baltu dvēseli, lai tādi – ar asinīm pazemojumu nomazgājuši, varētu iet pie Mātes Latvijas un lūgt viņai piedošanu. Kāpēc pārmest jaunajiem puišiem, ka viņi gribēja aizmēzt nepretošanās kaunu un ar ieročiem rokās izpirkt gļēvulības grēku? Varbūt te meklējama leģionāru izmisīgā, nāvei nolemtu karavīru neprāta drosme – apziņā, ka kaujas laukā viņi izpērk padošanās grēku? Šo izmisušo sirdsapziņas stīgu lieliski prata izmantot trešā reiha propagandas aparāts, aicinot leģionārus ķerties pie ieročiem. Un pat tad, skanot apdullinošam propagandas korim, ierunājās tautas veselais saprāts. Leģionāri teica – sabiedrotais varbūt nav tas labākais, bet ienaidnieks gan ir īstais!
Mūsdienu Latvijas politiķi jau atkal deldē mēles, stāstot par politkorektumu, par nestabilo politisko situāciju un provokāciju iespējamību. Par Krievijas neprognozējamo dabu un mums nevajadzīgo publicitāti, no kuras varam gudri izvairīties. Krievijai visi, kas pretojušies padomju zvērībām vai šodien izrāda pretestību Putina režīma tīkojumiem, ir fašisti un bandīti. Fašistu salašņas un banderovieši ir Ukrainā, fašisms paceļ galvu Latvijā, Krievijas Ārlietu ministrija sašutusi, ka Polijā godina tā dēvētos ar lāstu apkrautos karavīrus – Polijas pretkomunistiskās pagrīdes cīnītājus, kuri pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja cīņu par Polijas valsts neatkarības atjaunošanu. Vieni fašisti visapkārt, laiks jau pierast pie Krievijas retorikas. Liksim vecos leģionārus mierā! Lai kāds bija viņu cīņas rezultāts, leģionāri bija izmisušas sirdsapziņas karavīri. Kaujas laukā vecie vīri savu pazemojumu nomazgāja, viņu sirdsapziņa ir tīra! Ļausim leģionāriem iet ikgadējā lūgšanu ceļā pie Mātes Latvijas, jo vienīgi Mātes Latvijas ziņā ir viņiem piedot. Paldies, leģionāri, ka jums bija sirdsapziņa!
