Izmisīgais mēģinājums ievilkt krievu valodu ES pa sētas durvīm 0
Krievijas prezidents Putins savā 23. janvāra rakstā “Krievija: Nacionālais jautājums” laikrakstā “Ņezavisimaja gazeta” atklāti vēršas pret multikulturālistiem, kuri noliedzot integrāciju caur asimilāciju un absolutizē mazākuma tiesības, neizsvarojot tās ar pienākumiem pret pamattautu.
Polietnisko valsti kopā varot saturēt tikai krieviskās kultūras kodols. Zelta doma, tikai kāpēc Kremlis minēto principu negrib ļaut lietot pārējās Eiropas valstīs?
Eiropas Brīvās alianses partijas atbalsts Eiroparlamentā Ždanokas iniciatīvai vākt parakstus par krievu valodu vienā paketē ar citām reģionālajām valodām parādījās tikai tad, kad izgāzās Maskavas iepriekšējie mēģinājumi iegūt krievu valodai oficiālas vai reģionālas valodas statusu. Pagājušajā gadā Latvijā sāktā parakstu vākšana, izmantojot Krievijas finanšu resursus un specdienestu atbalstu (pēc Krievijas uzņēmēja Borovoja apgalvojuma), bija tikai viegla iesildīšanās.
Jau no sākuma bija skaidrs, ka Latvijā panākt valsts valodas statusu krievu valodai nebūs iespējams, tapēc Kremlis aktivizēja savu piekto kolonnu – Ždanokas veidoto Eiropas krievu forumu – izpētīt, vai ir iespējams savākt miljonu parakstu par krievu valodu septiņās ES valstīs atbilstoši “Eiropas pilsoņu iniciatīvai”, kas stāsies spēkā no š. g. 1. aprīļa. Iniciatīva izrādījās mazcerīga, jo, lai gan krievu skaits ES pārsniedz 12 miljonus, Vācijā ar trīs miljoniem krievu nav iespējams savākt pat minimālo kvotu 74 000 parakstu, bet Francijā un Lielbritānijā noteiktos 54 000. Francijas krievi ir asimilējušies un savu saikni ar krievisko izjūt tikai reizi gadā, aizejot uz kādu Lielā teātra izrādi vai folkloras festivāla koncertu. Ja neskaita Latviju, vienīgā vieta Eiropas Savienībā, kur vēl varētu savākt minimāli noteiktos 9000 parakstus, ir Īrija, pateicoties tur dzīvojošajiem Latvijas krieviem (pēc “PCTVL” biedra Petropavlovska atzinuma laikrakstā “Čas”). Tāpēc paliek trešā iespēja – neuzstāt atsevišķi, bet cīnīties par krievu valodu kā vienu no ES reģionālajām valodām kopā ar kataloņu, kurā runā 9 miljoni iedzīvotāju, basku – 3 miljoni, bretoņu, korsikāņu un citām, saliekot tās vienā paketē. Tas ļautu savākt nepieciešamo balsu skaitu arī Francijā, Spānijā un Lielbritānijā. ES Komisija jau no 2006. gada samērā labvēlīgi raugās uz kataloņu, galisiešu un basku valodu, iespiežot tajās informatīvos biļetenus un ļaujot tiešo saraksti ar Komisiju, Eiroparlamentu un pārejām iestādēm.
Tomēr izskatās, ka arī šis pēdējais izmisīgais mēģinājums ievilkt krievu valodu Eiropas Savienībā pa sētas durvīm neizdosies, tāpat kā ar turku valodu. Proti, krievi nav ES valstīs vēsturiska minoritāte, tas ir, tāda etniska grupa, kas simtiem gadu ir dzīvojusi savā vēsturiskā teritorijā kā baski, velsieši, flāmi vai Somijas zviedri.
Arī Latvijā šā iemesla dēļ krievi nevar pretendēt ne uz kādām īpašām tiesībām, kādas pienākas līviem. Ja krievu valoda kļūtu oficiālā vai palīgvaloda ES, uzreiz būtu delikāti jārisina arī attieksme pret arābiem, kuriem 8. – 15. gadsimtā Ibērijas pussalā bija savas valstis – Kordobas kalifāts un Granādas emirāts. Tomēr, tā kā tagadējie imigranti ir ieradušies no citām valstīm, arī arābu valodai nav nekādu cerību kļūt par oficiālo.
Ja Latvijas politiķiem vairāk rūpētu savas valsts intereses, tad te nebūtu radīti īpaši siltumnīcas apstākļi krievu valodas attīstībai skolās un informācijas telpā, bet Maskava nevarētu krievus izmantot savās politiskajās interesēs. No krieviem mēs varētu mācīties, ka nav jākautrējas no asimilācijas, bet savukārt krievu valoda par oficiālo valodu ES varētu kļūt tikai vienā gadījumā – ja Kaļiņingradas apgabals iegūtu neatkarību un nākotnē iestātos Eiropas Savienībā.
