Tāpēc ieteicams ekrānu lietošanas ieradumus vērtēt kopumā un ikvienā ģimenē pārdomāt trīs jautājumus. 0
1. Vai ikdienā esam ieplānojuši konkrētu laiku, kad tuviniekiem veltām nedalītu uzmanību?
Ir svarīgi regulāri ieplānot konkrētu laika posmu, kad bērnam tiek sniegta nedalīta vecāku uzmanība. Tas nenozīmē atrasties līdzās bērnam, bet veikt savus darbus, piemēram, atbildēt uz darba e-pastiem vai lasīt žurnālu. Nedalīta uzmanība nozīmē iesaistīties nodarbēs, kas interesē bērnu, – būt vienā līmenī. Tā var būt kopīga mājas darbu veikšana, izbraucieni pie dabas vai spēlēšanās. Priecīgi pavadīts laiks kopā ar vecākiem bērnam ir liela vērtība. Piemēram, reizi nedēļā var ieviest dienu bez ekrāniem, kad ģimenē nemaz netiek izmantotas ekrānierīces, bet tās tiek aizstātas ar citām aizraujošām, izklaidējošām vai attīstošām nodarbēm.
2. Vai mūsu ģimenē ir konkrēti un saprotami ekrānierīču lietošanas noteikumi?
Vecākiem savstarpēji jāvienojas, cik bieži, cik ilgi, kur un kad ģimenē izmanto ekrānierīces, un šie noteikumi konsekventi jāievēro. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērniem nevajadzētu pavadīt pie ekrāna ilgāk par pusstundu dienā. Turklāt ieteicams vecākiem būt klāt vai vismaz atrasties vienā telpā, lai varētu paskaidrot, kas tajā redzams. Lai tās neietekmētu iemigšanu un miega kvalitāti, nevajadzētu ļaut atvasei izmantot ekrānierīces pirms gulētiešanas. Arī pusaudžu ekrānierīču lietošanas paradumus nepieciešams kontrolēt, pārrunājot dažādus riskus, ko var radīt virtuāla saziņa ar vienaudžiem un svešiniekiem. Jāpiebilst, ka bērni daudz ko pārņem no saviem vecākiem, tāpēc ieteicams pārvērtēt un, iespējams, mainīt savus paradumus.
3. Vai esam nodrošinājuši, lai bērni nepiekļūst savam vecumam nepiemērotam saturam?
Bērniem nepiemērota ir gan vardarbību saturoša informācija, gan vecumam neatbilstīga seksuāla satura informācija, gan bīstamas, riskantas vai biedējošas, nesaprotamas darbības. Vecāku atbildība ir nepieļaut, lai bērns sastopas ar savam vecumam neatbilstīgu saturu jebkurā ekrānierīcē. Tas jāpanāk ar savu klātbūtni vai drošības uzstādījumiem.
Izolēts nav pasargāts
Tomēr nav ieteicams bērnu pilnībā izolēt no negatīvas informācijas. Vecāki to var izmantot, lai runātu par drošību un sagatavotu dažādām bīstamām situācijām. Svarīgi apzināties, ka izolēt no visa negatīvā nenozīmē pasargāt. Gluži pretēji, ja atvasei pietrūkst izpratnes par to, kas ir droša un kas – bīstama situācija, negaidītās dzīves epizodēs bērns vienkārši apjuks un būs pakļauts briesmām. Lai pasargātu, saprotamā veidā jāskaidro, kādi bīstami scenāriji viņa ikdienā var gadīties un kā jārīkojas. Tas attiecas gan uz fizisko drošību, gan drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Bērnam nav jāredz vardarbīgi skati vai biedējoši ziņu sižeti, taču vecāki var izmantot dzirdēto, lai uzsāktu sarunu par drošību. Piemēram, šodien kāds bērniņš apmaldījies un pazaudējis vecākus. Pirms kaut kur dodies, noteikti pabrīdini mammu vai tēti. Kāds puika internetā sarakstījies ar nepazīstamu meiteni, bet, izrādās, patiesībā tas bijis kāds svešs onkulis. Ņem vērā, ka ar svešiem cilvēkiem sarakstīties ir ļoti bīstami!
Tāpat varam kopā ar bērnu izspēlēt dažādas situācijas, parādīt, kā viņš var rīkoties un pie kā vērsties pēc palīdzības. Ja negatīvas tēmas ģimenē nav tabu, pastāv lielākas iespējas, ka, nonākot nelāgā situācijā, bērns nenoslēgsies sevī, bet meklēs vecāku palīdzību.
Vienlaikus nevajadzētu bērnu nobiedēt, tāpēc saruna jāpielāgo viņa vecumam – mērķis ir nevis izraisīt bailes, bet gan iemācīt sevi pasargāt. Ar lielākiem pirmsskolas vecuma bērniem svarīgi ir pārrunāt, kas ir un kas nav piemērots. Nežēlīgi skati nebūtu jāredz nedz filmās, nedz ziņās. Televīzijā iespējams bloķēt noteiktus kanālus, bet mobilajās ierīcēs izveidot bērnam atsevišķu profilu, kurā iespējams piekļūt tikai konkrētām spēlēm, uzdevumiem un multfilmām, kā arī izmantot programmas, kas filtrē skatīto saturu un ierobežo piekļuvi nevēlamai informācijai.
Sastopoties ar vecumam neatbilstīgu informāciju, bērns sākumā to vēro ar interesi, taču vēlāk nobīstas no redzētā, izjūt paaugstinātu trauksmi, agresiju un bailes. Daži paši mēģina atkārtot bīstamās darbības. Ja bērns ir sastapies ar vecumam nevēlamu saturu, vecākiem nevajadzētu to pārmest. Mierīgi jāpavaicā, kā tas gadījies, saprotamā veidā jāpaskaidro, ka demonstrēts kaut kas slikts vai bīstams. Svarīgi nodrošināt, lai turpmāk atvase ar šādu informāciju nesaskartos, un nepieciešamības gadījumā jāvēršas pie psihologa.
Fakts: 2016. gadā viens skatītājs pie televizora ekrāna pavadījis vidēji četras stundas un 48 minūtes dienā (TNS dati).
Mūsu eksperte
Daina Dziļuma, centra Dardedze psiholoģe
