Izmeši jāmazina ar esošiem risinājumiem 0
Somijas inovāciju fonda “Sitra” veidotajā “Nordic Green to Scale 2” pētījumā secināts, ka Latvija līdz 2030. gadam varētu samazināt oglekļa emisijas par 3,4 megatonnām (Mt) no prognozētā līmeņa 2030. gadā vēl papildu samazinājumiem, kas jau noteikti esošajā mazoglekļa ieviešanas politikas plānā. Tas būtu samazinājums vēl par vismaz 33,8% no 2030. gadā prognozētā līmeņa. Šāds samazinājums ir vienāds ar pašreizējo Melnkalnes kopējo CO2 emisijas apmēru.
Kopumā pētījumā apskatīts piecu valstu CO2 emisiju samazināšanas potenciāls – visu trīs Baltijas valstu, kā arī Polijas un Ukrainas. Reizē ar emisiju samazināšanu samazinātos arī gaisa piesārņojums, uzlabotos enerģētiskā drošība, rastos jaunas darba vietas un palielinātos iekšzemes kopprodukts. Tāpat ilgtermiņā uzlabotos cilvēku veselība.
Lielākais potenciāls Baltijas valstīs
“Sitra” vecākais padomnieks Orass Tinkinens pētījuma atklāšanas pasākumā sacīja, ka aplūkoti 10 ieteicamie virzieni oglekļa emisiju samazināšanai – siltuma un enerģijas ražošanas apvienošana, vēja enerģijas izmantošana, saules enerģijas izmantošana, industriālā sektora energoefektivtiāte, elektroautomobiļu ieviešana, biodegvielas izmantošana transporta sektorā, ēku energoefektivitāte, bioenerģijas izmantošana siltuma radīšanai, mežu un zemes atjaunošana, kā arī kūtsmēslu izmantošana. Visi risinājumi zināmi, taču, pēc O. Tinkinena domām, nepietiekami izmantoti. Uzlabojot šo risinājumu potenciālu, visās piecās valstīs emisijas izdotos samazināt pat par 150 Mt jeb 13% no kopējām emisijām, kas līdz 2030. gadam visām piecām valstīm jāsamazina. Tas ir vairāk nekā kopējais šā brīža emisiju līmenis Somijā, Dānijā, Norvēģijā un Islandē. Protams, visvairāk megatonnu emisiju, ko varētu samazināt, slēpjas lielākajās valstīs Ukrainā un Polijā, taču lielāks potenciāls ir Baltijā – Latvijā un Lietuvā varam samazināt vairāk nekā 30% CO2 emisiju, bet Igaunijā gandrīz 40%.
Ietaupījums pārsniegs izdevumus
Pētījumā secināts, ka lielākais potenciāls ir ēku energoefektivitātes sektorā, kurā emisijas var samazināt pat par 53 Mt, kā arī industriālā sektora energoefektivitātē (25 Mt). Tieši Latvijā lielākais potenciāls ir vēja enerģijas lielākai izmantošanai (1,4 Mt, 14%), kā arī ēku energoefektivitātes uzlabošanā (0,7 Mt, 7%), gana liels potenciāls ir arī industriālā segmenta energoefektivitātei un saules enerģijas ieguvei.
Protams, visu nozaru uzlabošana maksās naudu, taču, salīdzinot izmaksas un ietaupījumu, visas piecas valstis kopā ietaupīs apmēram 1,2 miljardus eiro. Vislielāko ietaupījumu radītu tieši ēku energoefektivitātes uzlabošana (2,9 miljardi) un energoefektivitātes uzlabošana industriālajā sektorā (500 miljoni), taču lielākās izmaksas sagādātu bioenerģijas izmantošana siltuma ražošanai (1 miljards) un vēja enerģijas potenciāla uzlabošana (500 miljoni).
Zināšanu trūkums var radīt problēmas
Diemžēl pētījumā trūkst reālu piemēru. Ir tikai daži, piemēram, Zviedrijas elektrificētais ceļš, ko aprakstījusi arī “LA”. Vai Norvēģijas bargie noteikumi jaunu auto iegādē, lai veicinātu elektroauto pārdošanu. Taču netrūkst teorētisku ieteikumu. Piemēram, jāpārtrauc fosilo enerģijas avotu subsidēšana, jārod finansēšanas iespējas māju renovācijām, jāpalielina sodi par nelegālu mežu izciršanu, jāievieš īpaša dotācija tiem mežu īpašniekiem, kuri, stādot kokus, palielina mežu platības, jāinvestē brīvpiekļuves elektroauto uzlādes punktos, jāpalielina nodokļi automašīnām ar lielākiem CO2 izmešiem, vienlaikus atceļot nodokli elektroauto, jāpalielina biogāzes izmantošana transportā utt.
Tomēr emisiju samazināšanai var būt arī dažādas barjeras, piemēram, jau minētā izdevumu palielināšanās, kā arī finanšu avotu trūkums, kas būtu gatavs kreditēt jaunus risinājumus. O. Tinkinens arī sacīja, ka speciālistiem trūkst zināšanu tieši par energoefektīvu risinājumu īstenošanu un jaunākajām tehnoloģijām enerģētikas nozarē.
