Pieredzes. Ha-ha-ha, ho-ho-ho! 0
“Dzīvē neesmu liels smējējs, varbūt drīzāk smīnētājs. Ja smejos, tad vairāk iekšēji. Jāpamēģina citādi – tā sev teicu, saņemot piedāvājumu piedalīties eksperimentā, smieklu jogas treniņā,” stāsta viens no smieklu jogas nodarbības apmeklētājiem.
“Ļaujos visam, ko dzīve piedāvā – eju un lūkoju, ko tad šeit var nogaršot. Esmu izmēģinājis jogu, meditāciju, pāris neparastu terapiju, apguvis elpošanas vingrinājumus. Tomēr reizēm man ir skeptisks skatiens. Šādi noskaņots, devos uz smieklu jogu. Diena bija galīgi nelādzīga, nekas nevedās tā, kā gribētos. Uz smiešanos vispār nevilka.
Par šo jogu biju kaut ko dzirdējis. Atceros videorullīti, kurā visiem bija sejas izteiksme, it kā justos ļoti neērti. Domāju, mums liks smieties un būs bezsakarā jāsmejas. Taču nodarbība sastāvēja no dažādiem vingrinājumiem, un tas bija labi. Līdzīgi kā treniņā: treneris parāda uzdevumu, un tu dari, nekādu jautājumu. Esmu 17 gadu nodarbojies ar džudo, pats trenējis bērnus, tāpēc tas man labi saprotams.
Sākumā vajadzēja sevi pamatīgi piespiest. Fiziski ar balsi smējos, bet iekšēji to nejutu: balss bija, smiekli – ne. Tomēr sajūtas bija interesantas. Pasniedzēja tā uzjundīja uz kustību, ka pamazām smiekli nāca pa īstam. Pašās beigās aizgāja tā, ka jutu – vairs nav jāpiespiežas.
Pamanīju, ka arī citi atraisās. Sākumā daudzās sejās bija rakstīts – nesaprotu, kāpēc smejos. Bet, veicot trešo vingrinājumu, kad gājām cits citam pretī un plaukšķinājām ar saucieniem ha-ha-ha, ho-ho-ho, acīs parādījās pa smiekliņam. Aicināti tēlot nakts parādi zooloģiskajā dārzā, kad katram jārāda kāds dzīvnieks, visi jau iesaistījās.
Patika rosinājums iedomāties smieklus, kas apskalo kā duša. Arī smieklu krēms bija labs, ar ko ieziedām visu ķermeni.
Treniņa beigās vajadzēja apgulties smieklu meditācijas aplī ar galvām kopā un smieties. Tā bija īsta smieklu vētra. Varbūt nostrādāja tas, ka cits citu neredzam?
Piepeši jutu, ka no maniem smiekliem citi sāka aizrauties. Teikšu atklāti – pārņēma azartiņš. Kad vētrainums pierima, atkal sāku skaļi smieties. Uzreiz citi pievienojās, un man pašam kļuva vēl smieklīgāk.
Pašās treniņa beigās tika sarīkota viegla meditācija. Iestājās patīkams miers. Visas ķermeņa šūniņas bija izkustinātas, iztricinātas, elpa brīva. Jutos viegli un patīkami, arī emocionāli kļuva vieglāk, grūtā diena kaut kur atkāpās.
Otrā rītā izmēģināju paņēmienu ar pirkstiem. Uz katra pirksta iedomājos pa sajūtai vai notikumam, kas rada netīkamas domas. Tad par katru pirkstu pasmējos. Jau pirmajās sekundēs jutu, ka uz nelāgo raugos pavisam no cita skatpunkta. Ne tik nopietni, vieglāk, pat it kā bērnišķīgi.”
