Franks Gordons: Vai Kazahstānā iespējams Krimas un Donbasa variants? 9
Kazahstānā saasinājusies “krievu problēma”. Te būtu vietā daži paskaidrojumi. Autoritārais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs ir 75 gadus vecs. Pēctecības jautājums nav atrisināts, un patlaban, kad šajā izrakteņiem (nafta, gāze, vērtīgas rūdas, ogles u. c.) bagātajā Centrālāzijas valstī pastiprinās Ķīnas ietekme un arī Turcija darbojas “turciskās cilmes tautu solidaritātes” vārdā, Kazahstānas varbūtējās iekšējās nestabilitātes gadījumā Kremlis var izspēlēt “tautiešu” kārti. Šai ziņā pat nav izslēgts Krimas vai Donbasa variants.
1989. gadā kazahu īpatsvars šajā republikā bija tikai 39 procenti, krievu – 38 procenti. Pēc 25 neatkarības gadiem no 17 miljoniem iedzīvotāju kazahu ir 63% (ap 10 milj.), krievu – 29,3% (3,7 milj.). Šie gandrīz četri miljoni krievu mīt galvenokārt valsts ziemeļu un ziemeļaustrumu novados, kas robežojas ar Krievijas Federāciju, un vairāki pilsētu nosaukumi tā arī palikuši krieviski – Pavlodara, Petropavlovska, kamēr Semipalatinska tagad saucas Semeja un Ustjkamenogorska – Oskemena. Skaidrs, ka krievestība tur vēl sīksti turas.
Vērts atzīmēt, ka patlaban Kazahstānā atgriežas šīs valsts krievu tautības pilsoņi, kas kā brīvprātīgie karoja Donbasa krievu separātistu vienībās pret Ukrainas armiju. Viņiem tagad ir militāra pieredze un saglabājies impēriskais kaujas gars.
Klaji destruktīva loma mūsdienu Kazahstānā ir “Kazahstānas krievu, kazaku un slāvu organizāciju koordinācijas padomei”, kuras kārtējais kongress notika februārī. Šīs padomes vadītājs ir Jurijs Zaharovs, kurš aizpērn bija “novērotājs” Krimas t. s. referendumā, kas ievadīja šīs pussalas aneksiju. Kongresā tika pieņemtas rezolūcijas ar visai agresīvām prasībām: ar likumu nodrošināt krievu proporcionālu pārstāvību itin visās valsts pārvaldes struktūrās, valsts TV kanālos nodrošināt pietiekamu laiku raidījumiem, ko organizē minētā Koordinācijas padome u. c. līdzīgas organizācijas. Jāatgādina, ka dažas līdzīgas prasības agrāk dzirdētas arī no Latvijā izveidotajām Krievijas “tautiešu” organizācijām.
Kazaki kopš 18. gadsimta veidoja Krievijas impērijas priekšposteņus “Lielajā stepē”, un vēl tagad Kazahstānā aktīvi darbojas biedrības un pulciņi, kas kopj “sentēvu tradīcijas”, īpaši ziemeļaustrumos, Irtišas augšteces novados. Maskavā bāzējas Viskrievijas kazaku organizācijas, kas uztur ciešus sakarus ar kazakiem Kazahstānā. Zīmīgi, ka minētajā Koordinācijas padomes kongresā pieņemta arī rezolūcija, kas prasa piešķirt kazakiem īpašas tautības statusu Kazahstānā…
Kazahstānas armijas vienībās vēl arvien ir prāvs skaits krievu tautības kareivju un virsnieku (ap 15%), kuri “vajadzības gadījumā” varētu pāriet Krievijas bruņoto spēku pusē (atkal jāatceras Krima un Donbass).
Un kas tagad notiek pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikās”? Abas šīs pseidovalsteles izsniedz iedzīvotājiem (3,8 milj.) pases, kuras Krievijas robežsargi atzīst par derīgām. Ierēdņu kabinetus grezno Putina ģīmetnes, un abu “republiku galvas” (tā tagad dēvē šo veidojumu vadoņus) nemin ne vārda par kaut vai formālu piederību Ukrainai. Tā sauktās Minskas vienošanās mapes klāj bieza putekļu kārta. Donbass Putinam bija tāds kā eksperiments. Vai nebūs mēģinājumu to atkārtot?
