Izmantoja pārbaudītu metodi 0
Treneris Birzulis: gribētu, lai Mārtiņš un Jānis kopā spēlē vēl vismaz gadu
2010. gads – bronza Eiropas čempionātā, 2011. – ceturtā vieta pasaules čempionātā, 2012. – olimpisko spēļu bronza un uzvara “Grand Prix” izcīņas posmā. Pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš trīs gadus pēc kārtas vislabāk spēlējuši sezonas svarīgākajās sacensībās. Tāpēc nenovērtējams ir viņu trenera Aigara Birzuļa ieguldījums.
Labās tradīcijas
– Vai tāds bija tavs plāns, ka Jānis un Mārtiņš izšaus tieši Londonā?
– Vēsturiski tā mums sanācis. Esmu analizējis, kā nāca Eiropas bronza, ceturtā vieta pasaulē. Vienmēr darba metodes bija līdzīgas, sezonas sākums arī toreiz ne sevišķi izdevās. Visa pasaule var mūs uzskatīt par baigiem gudriniekiem, kas speciāli maskējās, bet tā īsti nebija. Mums nav tādu ambīciju, lai domātu par olimpisko zeltu, taču gribējām katrā mačā cīnīties par uzvaru, spēlēt tā, lai pašiem nav kauns.
– Kurā brīdī saprati, ka Londonā varat nospēlēt ļoti labi?
– Neesmu liels statistikas piekritējs, tomēr šo to no cipariem izsecinu, un tie rādīja, ka pēdējos Pasaules kausa izcīņas posmos spēle uzlabojas. Klāgenfurtē trīs setus uzspēlējām pret Gibu un Rozentālu, Romā uzvarējām Brinku un Rekermanu. Ņemot to vērā, strādājām tālāk. Nevienā no šiem turnīriem gan nenoturējāmies vienādā līmenī, bet trīs nedēļas Londonā bija patiešām ļoti laba spēle.
– Vai audzēkņi arī treneri pārsteidza?
– Īsti ne, jo zināju, ka Mārtiņš un Jānis tā var spēlēt. Runa bija par pašatdevi un konkrētām spēles niansēm. Līdz šim viņi paši neticēja, ka vienmērīgi var spēlēt ilgtermiņā. Tieši tāpēc man būtu interesanti, lai abi paliek kopā – lai varam paskatīties, kas pēc diviem tādiem panākumiem notiks nākamajā sezonā.
– Kā tev no malas izskatījās, kas neizdevās Samoilovam un Sorokinam? Varbūt viņi astotdaļfinālam netika pāri tikai tāpēc, ka trāpījās pretī nākamajiem čempioniem Brinkam un Rekermanam?
– Šis vācu pāris ir vienīgais, kas mērķtiecīgi gatavojās olimpiskajām spēlēm, šogad piedalījās tikai četros turnīros. Brinku pludmales volejbola pasaulē uzskata par profesoru, atceros, ka agrāk viņš katrā pārtraukumā kladītē pierakstīja savas kļūdas, pretinieku darbības. Kladītes krājās somā, visi viņu uzskatīja par dīvaini, bet acīmredzot tas deva rezultātu. Londonā vācieši pārsteidza, bet kas neizdevās Sašam un Ruslanam? Varbūt kļūda bija tā, ka viņi sevi pozicionēja kā spēka pāri. Tādi abi, protams, ir, taču kaut kur pārcentās, Londonā vajadzēja spēlēt vairāk piezemēti.
– Ārzemēs arī droši vien ievērojuši, ka svarīgākajos mačos tavi audzēkņi trīs gadus pēc kārtas ir topā. Vai nav bijuši mēģinājumi tevi pārvilināt pie sevis?
– Nav, un es negaidu. Domāju, citi joprojām uzskata, ka tā mums bijusi superveiksme. Komandu un treneru loks ir diezgan piesātināts. Krievija? Viņiem ir tik daudz naudas, ka intereses par Latviju droši vien nekad nebūs, labāk ņem brazīliešus, amerikāņus. Ar treneri no ASV gan viņi apdedzinājās, vēl viens otrs variants neizgāja cauri. Dāmas gan pacēla itāļu treneris.
Laiks pārdomām
– Ko vari teikt par Mārtiņa un Jāņa iespējamo šķiršanos?
– Vēl jau viens turnīrs mums jānospēlē, pēc tam runāsim. Pārmaiņas reizēm ir vajadzīgas, spēlējot dažādos pāros, uzlabojas meistarība. Jautājums: kas notiek tad, ja spēle neaiziet? Vai spējam atgriezties iepriekšējās pozīcijās? Tas ir ļoti būtiski. Es jau vairākkārt esmu teicis, ka mans pāris nav sevi izsmēlis, dažās niansēs reāli varam progresēt. Pa īstam savu spēli viņi parādīja tikai pēdējās trīs nedēļās. Būtu labi, ja šo gaisotni abi noturētu līdz nākamā gada pasaules čempionātam. Es gribētu, lai tā notiktu, un turpmāk varētu arī eksperimentēt, bet līdz nākamo olimpisko spēļu kvalifikācijas pirmajai dienai gan jāpieņem konkrēti lēmumi.
– Tātad laiks ir?
– Jā, ir. Jāsaprot, ko katrs sportists vēlas. Nav pareizi strādāt, ja kāds ar kaut ko nav apmierināts. Pašlaik tādas pazīmes neredzu, bet, ja grib sasniegt rezultātu, visiem jābūt vienotiem. Ja notiek rīvēšanās vai vēl kas, tad var nesanākt. Jebkurā krīzes situācijā vajadzīgas sarunas, mums tādas arī ir bijušas, jo nav jau viss tik gludi gājis.
– Tādēļ, ka puiši daudz laika pavada kopā un apnīk viens otram?
– Gada lielāko daļu katram ir sava dzīve – Jānim līgums Vācijā, Mārtiņš spēlē Turcijā. Kopējais darbs ir koncentrēts un varbūt tāpēc arī efektīvs. Citi vairāk vai mazāk visu laiku strādā kopā, un tas nogurdina, ne velti brazīļu pāri mainās pa labi, pa kreisi. Variants – ziema zālē un vasara pludmalē – ir ļoti grūts sportistam. Sarežģīti atrast atjaunošanās mēnešus, jo pārejas periods ir īss, un sportistu tas nodedzina. Tā var vienu, divas, trīs sezonas, bet, ja grib garāku karjeru, jāmeklē atslodzes iespējas.
– Tātad Jānis pēc kāda laika varētu nodegt, ja turpinās apvienot klasisko un pludmales volejbolu?
– Protams. Esmu dzirdējis, ka viņš pats grib šoziem paņemt atelpu, apārstēt mikrotraumas. Pludmales volejbolā var spēlēt ilgi un dikti, bet tad tai lietai jābūt sakārtotai profesionāli.
Tēvu sarunas
– Jānim esot doma uzspēlēt kopā ar Samoilovu. Vai saskati perspektīvu šādam pārim?
– Nav ko slēpt – Jāņa un Sašas tēvi tikušies ne vienu reizi vien, acīmredzot jau ne par meitenēm runāja, bet gan par iespēju nākotnē sadarboties. Tas gan bija pirms mūsu pēdējiem panākumiem. Slikts pāris tas noteikti nebūtu, pietiekami jaudīgs, tehnisks. Par to, kāda būtu psiholoģiskā saderība un cik ilgi viņi varētu kopā spēlēt, man grūti spriest. Bet šķiet, ka mēģinājums būs.
– Vai Latvijā varētu rasties vēl kāds pasaulē konkurētspējīgs pāris?
– Vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Ja federācija var atrast finansējumu, tad jā, bet mums bijis tā, ka puiši paši ceļu bruģējuši – gan ar saviem rezultātiem, gan ar Latvijas Olimpiskās vienības pienesumu. Federācija naudu nav devusi. Bet, lai rastos jauni pāri, tas ir vajadzīgs, jo pašiem izsisties… Fenomenāls gadījums, ka mums izdevās, bet vienmēr tā nebūs. Spēlētāji mums ir, taču paliek jautājums – kas ar viņiem strādās?
