Kuldīgas policijai pēdējos trijos gados daudz laika un resursu jātērē, lai cīnītos ar krāpniekiem, kuri parādījušies līdz ar kompānijām, kas izsniedz tā sauktos ātros kredītus. Blēži izmanto cilvēku lētticību un to, ka nauda tiek aizdota neklātienē, saņemot lūgumu no naudas gribētāja īsziņas veidā pa telefonu. Kuldīgas policijas iecirknī vien gadā ir līdz pat 25 šādiem krāpšanas gadījumiem.


Kā tika pie parāda

Lasītākie

“Ja jūs uzpildāt degvielu šādā veidā, jūs esat idiots!” Eksperts ceļ trauksmi, mudinot autovadītājus izvairīties no plaši izplatītas kļūdas degvielas uzpildes stacijās

Receptes

Tu tos ēdi zaļus/svaigus? Tā vairāk nedari! 5 dārzeņi, kuri pirms ēšanas jānovāra

Kokteilis

“Viņa uzvārds sākas ar burtu “B”, un viņš deva rīkojumu…” izskan jaunas spekulācijas par iesaistītajiem Timmas bojāejā

Lasīt citas ziņas

“Vedeklas ģimenei ļoti vajadzēja naudu, lai samaksātu par patērēto elektrību. Tā kā viņai jau bija kredīti, aizņemties vairs nevarēja, tāpēc pierunāja mani noformēt kredītu,” stāsta Austra (vārds mainīts) no Kuldīgas novada. “Vedekla internetā bija sameklējusi cilvēku, kas bija gatavs bez procentiem aizdot dažus simtus latu. Vajadzēja tikai aizbraukt uz Rīgu, bankā atvērt kontu un pēc tam pie notāra parakstīt līgumu. 13. decembrī aizbraucām uz Rīgu. Kad kontu biju atvērusi, vajadzēja tā datus un internetbankas paroles nosūtīt aizdevējam, jo viņam it kā vajadzēja pārliecināties, ka man nav nekādu parādu un esmu uzticama. Ja viss būšot kārtībā, tad tikšoties ar mums pie notāra. Vēlāk viņš vairs uz telefona zvaniem neatbildēja. Līdz tumsai zvanījām, pēc tam nospļāvāmies un braucām mājās. Tajā brīdī jau neko nebijām zaudējuši, tikai iztērēto degvielu un laiku. Ātri par notikušo aizmirsām.”

Taču 14. februārī kundzei par kļūmīgo soli atgādināja uzņēmums “Viasms.lv”, no kura uz Austras vārda bija ņemts 50 latu kredīts. Cietušie uzreiz devās uz policiju. Par notikušo ierosināta krimināllieta, un jau noskaidrots pirmais cilvēks krāpšanas ķēdē. Izmeklētājs R. Bāders nestāsta, kādiem paņēmieniem tas izdarīts, lūdz arī neminēt šā cilvēka vārdu, jo arī viņš esot krāpšanas upuris. Pagaidām nav zināms, vai Austras vārdā vēl no kādas kredītkompānijas izkrāpta nauda.

Bezmaksas siers

Mājas

Sniegs vēl uz kokiem, bet tulpes jau vāzē. Kā ilgāk tās saglabāt skaistas?

Lai saglabātu ASV palīdzību, Zelenskis veikli apspēlējis Trampu un viņa nezināšanu?

Desmitiem tūkstošu “lāpstiņu” mieru rod.. zemes klēpī. Stāsts par mūžīgajiem “zaļās enerģijas” pārpalikumiem

Naudu vajag daudziem, taču daļa cilvēku no bankām vairs naudu aizņemties nevar, jo ir sabojājuši kredītvēsturi, bet par iespēju pašiem atrast kādu ātro aizdošanas kredītkompāniju nezina vai nav par to aizdomājušies. Ar šādu cilvēku lūgumiem pēc naudas ir pilni reklāmas portāli. Netrūkst arī aizdevēju piedāvājumi, daļa no kuriem ir legāli, godīgi, bet daļa – ar jau iestrādātām krāpnieciskām pazīmēm. Ļaunos nolūkus ne katrs spēj atklāt uzreiz, turklāt ja vēl tiek piedāvāti vienkārši un vilinoši aizdevumu noteikumi bez ķīlas un lieliem procentiem vai vispār bez tiem.

Kad krāpnieks atradis upuri vai arī pats naudas meklētājs uzdūries blēdim, tālākie notikumi risinājušies pēc vienāda scenārija: “labvēlis” gatavs aizdot naudu, tikai viņam nepieciešams tāds “sīkums” kā naudas saņēmēja bankas konta numurs un internetbankas paroles un kodi, lai it kā varētu pārskaitīt naudu. Kad šie dati blēdim ir rokā, viņš uzdodas par konta īpašnieku un kredītkompānijai aizsūta mobilā telefona īsziņu ar lūgumu aizdot naudu – parasti līdz Ls 300. Kad aizņēmums ieskaitīts upura kontā, blēdis, izmantojot iegūtos kodus un internetbanku, šo summu pārskaita uz kādu sev zināmu kontu un naudu izņem bankomātā. Tiesa, shēmā iesaistīto cilvēku ķēdīte ir garāka un tas neļauj krāpnieku izskaitļot uzreiz, izsekojot naudas plūsmai.

“Naudas lūdzējs krāpnieku vaigā neredz. Sarunas notiek tikai pa telefonu, kurās aizdevējs izrīko, kurā bankā jāatver konts, kādi dati nepieciešami un uz kurieni tie jāsūta. Parasti jau tiek sarunāta arī tikšanās vai nu pie bankas, vai pat pie notāra, lai vairotu uzticamību darījumam. Šīs tikšanās gan nenotiek, jo aizdevējs pēkšņi izrādās “aizņemts”, bet norādījumus turpina sniegt pa telefonu.

Kad aizdevējs saņēmis datus, viņš vairs nezvana, bet ir tikai pats sazvanāms, taču tikai līdz brīdim, kamēr kredītkompānija pārskaita naudu uz kontu un viņš to izņem,” stāsta Valsts policijas Kuldīgas iecirkņa kriminālizmeklēšanas inspektors virsleitnants Rolands Bāders.

Pēc līdzīgas shēmas cilvēki tiek apkrāpti, piedāvājot darbu – šajā gadījumā bankas konts un pieejas kodi esot vajadzīgi, lai pārskaitītu algu. Ātri vien atklājas, ka nav ne darba, ne algas, toties pēc kāda laika šā bankas konta īpašnieks saņem paziņojumu no kredītkompānijas, ka jāatdod parāds… Pēc līdzīgas shēmas pa elektronisko pastu tiek paziņots arī par loterijas laimestu. Nesen kāda nelaimīga kuldīdznieku ģimene loterijā “vinnēto” 16 miljonu meklējumos izmalusi visu Vāciju.

Ir aitas, ir cirpēji

“Krāpēji psiholoģiski ir teicami sagatavoti, labi un veikli runā, parasti tie ir cilvēki vidējos gados. Acīmredzot viņi cita veida krāpšanas gadījumos tiekas arī klātienē ar saviem upuriem, tāpēc ir labi kopti, skaisti ģērbti, taču drēbes nav visaugstākās klases, zīmoli ir vai nu pakaļdarināti, vai novecojuši. Šie ļaudis parasti ir no Rīgas, mazāk – no citām Latvijas pilsētām,” krāpnieka tēlu iezīmē Kuldīgas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšniece majore Inga Spēkaine. Par krāpšanu sodīti un tieši Kuldīgā iekrituši pilsoņi Visvaldis Heniņš, Velga Brinda-Tropa.

“Cilvēki nedrīkst būt lētticīgi: nekad nevienam svešam cilvēkam un – domāju – pat saviem ģimenes locekļiem nevajadzētu dot savus banku kontu numurus un internetbankas kodus. Krāpēji manā kabinetā pat ir smējušies par cilvēku muļķību un teikuši: kamēr ir aitas, tikmēr būs cirpēji,” piebilst R. Bāders.

Izmeklētājs uzskata, ka daļu krāpēju varētu apturēt pirms nozieguma, ja likums ļautu vērsties pret naudas aizdošanas piedāvātājiem, ja piedāvājumā ir acīmredzamas krāpšanas pazīmes: uzrādīti viltus licenču numuri, nepareizas adreses un citi falši dati. Pagaidām likums to neļaujot. Noziegums neesot arī paņemt citas personas banku konta numuru un internetbankas datus – noziegums ir šos svešos bankas datus izmantot. Savukārt cilvēkus, kas svešām personām uztic savus bankas datus, teorētiski varot saukt pie atbildības par noziedzīgu pašpaļāvību (bankā taču jebkurš parakstās, ka izsniegtos datus trešajām personām izsniegt nedrīkst), bet, tā kā nav noziedzīgā motīva, pie kriminālatbildības viņus saukt nevar, un viņu jau arī esot žēl, secina inspektors R. Bāders.

“Cilvēks jau policijā vēršas tad, kad kredītkompānija sāk atprasīt naudu, kas nekad nav saņemta, vai parāds tiek atskaitīts no algas, vai sākas izlikšanas process no dzīvokļa. Policija ierosina krimināllietu par krāpšanu, un mēs sākam meklēt vainīgo. Parasti ir gara cilvēku ķēde, kurā iesaistīti gadījuma cilvēki, arī bezpajumtnieki – reizēm vajag gadu vai pat vairāk, lai tiktu līdz reālajam naudas saņēmējam,” norāda R. Bāders.

Arī cietusī kredītkompānija parasti neizrādot lielu interesi par notikušo krāpšanu, jo pazaudētā summa, salīdzinot ar apgrozījumu, ir maza. Bieži pat policijai esot jālūdzas, lai uzņēmums atzīst sevi par cietušo, piemēram, kādā 150 latu izkrāpšanas lietā. No uzņēmuma viedokļa tiesvedībai patērētais laiks esot dārgāks par pazaudēto naudu, ko parasti no vainīgā, ja to arī atrod, tā arī nepiedzen, jo visbiežāk noziedzniekam naudas nav un nekas nepieder. Arī no krāpšanas shēmas upura, ja policijā ierosināta lieta, kredītkompānija naudu vairs nevar piedzīt.

Vienkārši stulbi

Ella (vārds mainīts) vada kādu kompāniju, kas izsniedz ātros aizdevumus. Viņa nenoliedz, ka uzņēmumam nav resursu, lai aktīvi palīdzētu policijai cīnīties pret krāpniekiem. Tomēr kompānija ir ieinteresēta, lai blēdības tiktu izskaustas, jo uzņēmumam šie gadījumi nes zaudējumus. Tiesa, šādu manipulāciju ar svešiem kontiem neesot daudz: pagājušogad uzņēmums izsniedza 2000 kredītu, un tikai desmit gadījumos bija izmantoti sveši konti.

“Iekams aizdot naudu, es lūdzu pārskaitīt uz manu kontu vienu santīmu. Ja to izdara fiziski bankā, tā garantē personas identitāti, bet, ja caur internetu, tad vienīgā garantija ir, ka cilvēks nav svešam cilvēkam iedevis tikai sev uzticētos datus, par ko viņš bankā ir parakstījies,” skaidro Ella. “Līdz ar to cilvēkam jāsaprot, ka bankas dati, savi un ģimenes locekļu personas dati, jebkāda cita veida informācija, kas saistās ar ienākumiem, īpašumiem, pirkumiem, ko valsts neprasa publiski uzrādīt, ir slepena un to dot svešiem cilvēkiem, piedodiet, ir vienkārši stulbi. Tas ir tāpat kā svešam cilvēkam iedot savas mājas atslēgas.” Uzņēmuma prakse gan liecinot, ka aptuveni 80% gadījumos krāpšanā ir iesaistīti draugi, radi un ģimenes locekļi, īpaši pusaugu bērni, nevis svešinieki.