Terapeita un pacienta dialogs 0
Slimo visi. Mēs mītam parastā sociumā, neviens nevar būt absolūti ideāls. Dakteris skaidro, ka arī viņa organismā nokļūst tādi paši vīrusi, bet viņš nevāļājas pa gultu, nedzer sauju tablešu. Vārgumu parasti izjūt dienu, divas, bet neesot vajadzības pārtraukt savu darbu un normālu spēju funkcionēt.
Pati lielākā katra cilvēka problēma ir neprasme uzklausīt, ko viņam saka paša ķermenis. Tad talkā tomēr jānāk speciālistam, kurš sadzird organismā notiekošo. Ķermeņa izprašana noris divu sistēmu dialoga līmenī – terapeita un pacienta. Tas tiek mācīts semināros, ko vada Sergejs Trosnickis , jo, lai cilvēks kādu ārstētu ar rokām un ne tikai ar rokām, var arī ar savu klātbūtni, ir svarīgi, lai pats terapeits būtu vesels un vispār zinošs nobriedis cilvēks. Tāpēc, ka slims ārsts nekad slimnieku nesapratīs un cilvēku neatveseļos.
Esam kā milzu datu bāze
Ārsts savu organismu uzklausa jau vairāk nekā 15 gadus. Un uzklausīšana notiek sajūtu līmenī. Būtībā nekas vēl nav paspējis notikt, bet mēs jau no sava paša ķermeņa saņemam informāciju, kas tajā var atgadīties. Visas šīs zināšanas un informācija ir katra šai pasaulē dzīvojoša cilvēka ķermenī. Milzu datu bāzi glabā cilvēka ķermenis, un sauc to par atmiņas kodu. Datu bāze vienādi iekārtojusies, izņemot to, ko dēvējam par dzimtas saiknēm, klanu, dzimumu. Ir tikai šīs atšķirības, vēl arī, piemēram, ādas krāsa un valodas iemaņas.
Kursos var iemācīties darboties ar sev tuvajiem un paši ar sevi. Jautājums ir vienīgi par to, kā ar sevi var strādāt, jo tas ir pretdabiski. Ja iekšējie regulējumi novirzīti un nepareizi strādā kāda sistēmas daļa, pieņemsim, nervu vai gremošanas sistēma, tad ir vajadzīgs cilvēks, kas pienāks un pieliks man roku, bet šim cilvēkam visam jāstrādā normālā stāvoklī. Vienkārši tas viss būs ātrāk, nekā ja mēs strādāsim paši ar sevi. Arī ģimenē, ja izslēdzam smagas saslimšanas (smagu neiroloģiju, Parkinsona slimību, izkaisīto sklerozi), gandrīz vai visas slimības, kas saistītas ar gremošanu, ar asinsriti, pirmām kārtām ir atkarīgas no katra domām. Tas ir vecais labais teiciens, ka viss sākas galvā. Lai prastu kaut ko izdarīt un lai kaut kas izdotos, pirmām kārtām vajag izmainīt savas domas. Ir vai nav tā problēma, cik ātri tas panākams, – tas jau ir jautājums pats par sevi.
Domāsim pozitīvi un dosimies pie ārsta
Ārsts norāda, ka domāt labas domas vajag vienmēr, bet svarīgi tomēr vēsrties pie ārsta, nevis vienkārši pozitīvi domāt. Pozitīvā domāšana palīdz, lai nenonāktu slimības gultā. Arī visus cilvēkus nevar iemācīt domāt tikai gaišas un labas domas. Dakteri Trosnicki reiz apmeklējusi viena ģimene. Vispirms atnāca sieva. Radās tāds iespaids, ka viņa jau ir nomirusi, bet vēl staigā pa zemes virsu. Dakteris ar viņu strādāja gandrīz gadu. Pēc mēnešiem deviņiem viņa sāka dzīvot normālu dzīvi, ar normālām pozitīvām domām, rētas sadzija, bērns pārstāja slimot. Atnāca vīrs, jo, ja jau sievai palīdzēja, tad palīdzēs arī viņam. Bet sieviete vērsās pēc palīdzības, jo vēlējās dzīvot, savukārt vīrietis kā uz cirku – paskatīties, ko dakteris dara par viņa naudu. Rezultāts izpalika. Nebija jēgas nākt. Vīrietis sadusmojās un aizliedza nākt arī sievai.
Ārsts min vēl vienu piemēru par labo domu spēku. Daudzi no mums gatavo ēst un zina, kā tas ir – stāvēt virtuvē, ja ir labs noskaņojums. Visas mūsu domas ir par to, cik garšīgi sanāks, cik labi jutīsies mājinieki, kad to visu nobaudīs. Rezultātā mēs pasniedzam labu ārstniecisku ēdienu. Bet, kad cilvēks, no darba pārguris, gatavo tāpēc, ka vajag to darīt, tāpēc, ka neviens cits nav pagatavojis, tad šis ēdiens labākajā gadījumā būs neitrāls, bet citreiz pat kaitīgs. Jāatceras, ka mūsu domas strukturē to, ko mēs darām. Ne velti saka – baidieties no savām domām, tām ir tieksme piepildīties. Visi sapņi un cerības piepildās, ja vien tiecamies tās pareizi modelēt.
Brīnumnūjiņa visai dzīvei
Sergejs Trosnicki norāda, ka, strādājot ar cilvēka ķermeni, pat ne ar ķermeni, bet ar viņa domām, ar dvēseli, mēs pirmām kārtām vadāmies no mīlestības, otrkārt, no laba vēlējumiem – būt veselam, būt derīgam ģimenei, sabiedrībai, visam apkārtējam, valstij, planētai utt. Mūsu apņemšanās balstās uz to, ko mēs paši esam apguvuši, ko mēs zinām, tā ir kā brīnumnūjiņa, ko reiz iedeva arī populārās grāmatas varonim Harijam Poteram.
Kāpēc cilvēks nevar iziet no slimīgā stāvokļa? Baterijas nosēdušās. Pults nestrādā. Bet cilvēks jau nav vienkārši pults, kurai var apmainīt baterijas, cilvēkam resurss dots visai dzīvei, bet viņš to izlieto, kur pagadās. Resursa daudzumu palielināt nedrīkst, var uzlabot tā kvalitāti. Tas var būt bezgalīgs process, ka viena cilvēka resursa pietiek vairākiem. Par to runā un to māca ļaudīm biodinamikas semināros, lai novērstu cēloņus, kuri traucēs labi dzīvot.
Sergeja Trosnitska mājaslapa www. trosnitskij.com
