Izmācīties un atstāt mantojumā… parādus. Kuras būs nākotnes pieprasītās profesijas? 1
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divas trešdaļas Lielbritānijas studentu sava darba mūža gaitā tā arī nespēs atmaksāt studiju parādu.
Aina nav labāka arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kur 70% studentu, universitātes gaitas beidzot un uzsākot patstāvīgu profesionāļa dzīvi, jau ir ievērojams studiju parāds.
Turklāt salīdzinoši drīz šis neatmaksātais parādu slogs uzbriest vēl vairāk, aizņemoties hipotekāro kredītu pirmajam mājoklim, bet, kad piesakās bērni, visbiežāk tas kļūst vēl lielāks, paņemot jaunu dzīves vietu vai uzlabojot esošo.
Jā, Latvija nav ne Lielbritānija, ne ASV, tomēr savā ziņā šī situācija var skart arī mūsu valsti, jo atskan arvien vairāk brīdinājumu – rietumvalstīs darba gaitas uzsāk paaudze, kuras liela daļa nespēs sava aktīvā mūža laikā nosegt parādus.
Augstākā izglītība strauji sadārdzinās visā attīstītajā pasaulē. Aug arī mājokļu cenas un dzīves izmaksas pasaules lielajās metropolēs. Starp citu, Rīga ir dzīves dārdzības līdere Baltijas valstīs.
Nenomaksātā parāda bailes
ASV gadījumā nu jau daudziem par pastāvīgu satraukuma iemeslu kļuvusi problēma – kā nomaksāt parādus, lai vienīgais mantojums, kas paliek pēcnācējiem, nav parādu nasta.
Un šis nav pārspīlējums, bet gan viens no visai raksturīgiem publikāciju tematiem Savienotajās Valstīs. Savulaik finansēm un darījuma ziņām veltītais interneta laikraksts “Business Insider” nāca klajā ar lielu publikāciju, skaidrojot, vai iespējams, ka vecāku parādu slogs uzgulsies palicēju pleciem?
Tika secināts, ka vidējam amerikānim dzīves laikā apmaksājamo parādu slogs pat pārsniedz 200 tūkstošus dolāru (178 tūkst. eiro). Pat izmantojot ASV tik populāro uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, lielākajai daļai nepietiks naudas, lai segtu gan šo parādu, gan arī pēdējo izdevumu pozīciju, ko cilvēks savā mūžā rada – apbedīšanas izmaksas.
Par lielu atvieglojumu palicējiem mūsu dienās vairākumā gadījumu palicējiem nav jāmaksā aizgājēju parādi. Ir gan daži izņēmumi.
Piemēram, kreditori var vērst piedziņu uz uzkrājošo apdrošināšanu, ja nav norādīts tās guvējs. Savukārt banka var censties atgūt neatmaksāto kredītkaršu parādu, vēršot piedziņu pret aizgājēja īpašumu un tādējādi samazinot to, ko galu galā saņems palicēji. Īpašs izņēmums ir gadījums, kad palicēju vidū ir aizgājēja parāda galvinieks.
Jāatgādina – uzskaitītais attiecas uz ASV, tomēr tā ir viela pārdomām arī mums. Starp citu, atstājot mantojumā nekustamo īpašumu, par kuru vēl nav pilnībā izmaksāts hipotekārais kredīts, to noteikti nāksies risināt tuviniekiem.
Augošā studiju maksa
Īpaša vieta dzīves laikā radīto parādu apjomā ir studiju kredītam. ASV un Lielbritānija ir vadošās rietumvalstis izglītības kvalitātes ziņā.
Pa abām tās notur visas 20 pirmās vietas universitāšu līderu topā (ir viens izņēmums – Šveice, kas iekarojusi respektablo 19. vietu).
Šī prestižā izglītība ir priekšnoteikums (bet ne garantija!) lieliskai karjerai un augstam ienākumu līmenim turpmākā mūža garumā. ASV un britu universitātes rada labākos ārstus, juristus, politiskos līderus, vadošos zinātniekus daudzās jomās. Par studentu trūkumu tās nevar sūdzēties. Tomēr šai izglītībai ir cena. Un lielai daļai studējošo šī cena jāmaksā visa mūža garumā.
Augot dzīves dārdzībai un īpašumu cenām, aug arī studiju maksa. Līdzās medicīnas pakalpojumu pieejamībai studiju maksa ir kļuvusi par vienu no karstajiem politikas tematiem gan Lielbritānijā, gan arī otrpus Lamanša šaurumam – Francijā.
Notiek arī dedzīgi strīdi politiķu un ekspertu vidū, kas ir labākais rīcības modelis – likt lielāko daļu maksas par augstākās izglītības pieejamību plašiem sabiedrības slāņiem uzkraut visiem nodokļu maksātājiem vai arī tomēr pārlikt atbildību uz pašu studējošo un viņu ģimeņu pleciem? Vieglas atbildes nav.
Pirmajā gadījumā par labu izglītību daļai sabiedrības ar saviem nodokļiem nākas maksāt pat minimālo algu saņēmējiem. Otrā gadījumā šo nodokļu daļu var novirzīt, piemēram, vispārējās izglītības uzlabošanai, arodskolām, infrastruktūrai un veselības aprūpei, taču tad izglītība kļūst pieejama tikai elitei.
Nākotnes profesija par glābiņu?
Jau piedzīvotās krīzes, kā arī strukturālas izmaiņas darba tirgū parādījušas, ka nav iespējams droši prognozēt, kādu profesiju vērts apgūt un ko mācīties, lai būtu garantēti augsti ienākumi.
Galvenā mantra, kas tiek nemitīgi skandēta Latvijā – datori, informācijas tehnoloģijas un programmēšana. Bet vai tas vienmēr ir tā? Galu galā vispārsaprotams loģisks spriedums brīdina – nav iespējama situācija, ka visi cilvēki pasaulē strādā programmēšanas jomā.
Tātad pat šajā ziņā pieprasījums nebūs bezgalīgs. Turklāt kurš audzinās šo IT speciālistu bērnus bērnudārzā, izglītos skolā un augstskolā? Kurš sniegs medicīnisko palīdzību? Būvēs ceļus un tiltus, dizainēs apģērbu, projektēs un būvēs mājokli utt.?
Ļoti interesants un plašs uzziņas avots šajā jomā ir ASV darba statistikas birojs, kurš savās prognozēs izmanto gan pagātnes datus, gan mūsdienu tendences un tuvākās nākotnes aplēses.
Diemžēl analoģiska uzziņu avota par Latviju un Eiropas Savienību atrast neizdevās. Uzziņai par profesiju var lietot ar ES atbalstu izstrādāto interneta resursu: profesijupasaule.lv, tomēr nedz informāciju par algām, nedz pieprasījumu pašreiz vai tā paredzamajām izmaiņām nākotnē tas nesniedz.
Tiesa, nesen Latvijas Ekonomikas ministrija nākusi klajā ar savām prognozēm par to, kādās jomās sagaidāms būtiskākais jauno darba vietu skaita pieaugums. Latvijas gadījumā gan nav izdalītas konkrētas profesijas, bet tikai nodarbošanās jomas. Tiek uzskatīts, ka laikā līdz 2027. gadam 87% jauno darba vietu būs būvniecībā, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, apstrādes rūpniecības, kā arī citās ar profesionāliem, zinātniskiem un tehniskiem pakalpojumiem saistītās jomās.
Būtisks pieaugums tiek sagaidīts arī veselības un sociālās aprūpes jomā.
Kopumā tas atbilst tendencēm, kas redzamas arī ASV datos, taču ar būtisku atrunu – pat vienas nozares ietvaros vienas profesijas pārstāvji piedzīvos nelielu pieprasījuma pieaugumu vai pat kritumu, bet citi – strauju pieprasījuma pieaugumu.
Programmētāji nebūs vajadzīgi?
Iespējams, vislielākais pārsteigums ir prognozētais straujais un ievērojamais pieprasījuma kritums pēc… datorprogrammētājiem. Runa par speciālistiem visbiežāk ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko vai bakalaura grādu, kas reāli raksta programmas kodu, rūpējas, lai programmas datoros, aplikācijas telefonos un sadzīves ierīcēs darītu savu darbu.
Esot sagaidāms, ka nākamo desmit gadu laikā pieprasījums nokritīsies pat par 7%. Ņemot vērā, ka šī vēl arvien ir salīdzinoši jauna profesija, zināmas grūtības atrast darbu un nopelnīt cerēto algu var būt pat personām aktīvā darbspējīgā vecumā.
Tiesa, ir arī izeja. Pārprofilēties par programmatūras izstrādātāju, kur gan gaidāms graujošs pieprasījuma pieaugums. Jau esošajiem programmatūras izstrādātājiem klāt vajadzēšot vēl vismaz piekto daļu, proti 21%. Turklāt šajā jomā ir arī labs algu līmenis.
Salīdzinājumam teju trīs reizes zemāku algu saņem fitnesa treneri un instruktori. Toties darbs varētu būt nodrošināts. Pieprasījums pēc šīs jomas speciālistiem tāpat turpinās augt, piesaistot par 13% vairāk cilvēku, nekā ir šobrīd.
Psihologus vajadzēs vairāk
Nedaudz labāka alga – tomēr tāpat tikai puse no tā, ko vidēji saņem programmatūras izstrādātāji, toties garantēts pieprasījuma pieaugums solās būt tulkiem un tulkotājiem. Pirmais no otrā atšķiras ar to, ka tulki veic mutvārdu tulkojumus, bet tulkotāji veic rakstiskus tulkojumus.
Pasaulē, kuras dārdzība aug un jāstrādā arvien vairāk, lai savilktu galus kopā, likumsakarīgi augs pieprasījums pēc psihologiem. ASV tiek prognozēts 14% pieaugums nākamo desmit gadu laikā.
Tikai nedaudz virs vidējā augs pieprasījums pēc ārstiem terapeitiem un ķirurgiem, kā arī arhitektiem. Vidējā līmenī saglabāsies pieprasījums pēc grāmatvežiem, augstskolu pedagogiem, policistiem un izmeklētājiem, šobrīd tik aktuālajiem epidemiologiem (toties pēc sabiedrības veselības speciālistiem, kas izglīto ar mērķi uzlabot sabiedrības un atsevišķu tās grupu veselību, pieprasījums kāps daudz straujāk), kā arī juristiem un advokātiem.
Vidējs pieauguma temps nozīmē to, ka, ja vien nesākas šo speciālistu pārprodukcija, darba iespējas atradīsies un zināma karjera labākajiem nodrošināta.
Komponisti, aktieri – pietiek…
Grūtāk klāsies, tomēr vēl arvien ar pluszīmi pieauguma temps lēšams bērnudārzu un sākumskolas skolotājiem, kā arī pamatskolas skolotājiem. Nekāds pieaugums pieprasījumā nav gaidāms pēc mūzikas menedžeriem un komponistiem. Arī aktieru vairāk par esošo skaitu, šķiet, nevajadzēs.
Bet padomāt par nākotnes izredzēm un savu nodrošinājumu īpaši lietderīgi būtu žurnālistiem. Turklāt pieprasījuma kritums pēc šajā profesijā strādājošajiem ir arī ievērojami lielāks nekā gaidāmais pieprasījuma pieaugums citā komunikācijas nozarē – sabiedrisko attiecību jomā…
