“Izlūkošanas noslēpumi” VDK garā 12
Nesen izdzirdēju runas, ka bijušais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) un vēlāk arī Latvijas Republikas drošības iestāžu darbinieks Andris Trautmanis šaurā lokā prezentējot savu grāmatu “Izlūkošanas noslēpumi”. Tā esot izdota mazā tirāžā, būšot grūti dabūjama… Šāda reklāma nevar neieinteresēt, taču tajā pašā dienā grāmatu atradu kādā Rīgas centra veikalā.
A. Trautmanis ir specdienestu lietu profesionālis, un dienestu specifisko darbību labi pārzina. Viņa darbs domāts 20. gadsimta pirmās puses specdienestu vēstures interesentiem. Grāmatā galvenokārt vēstīts par nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS izlūkošanas un pretizlūkošanas darbībām. Mazāk par rietumvalstu specdienestiem. Spiegošanas kontekstā stāstīts par ļoti daudziem latviešiem – notikumu līdzdalībniekiem. Daudzas specdienestu darbības tā arī paliks noslēpumā tītas un var tikt dažādi interpretētas, tamdēļ Latvijas vēsturniekiem Trautmanim nav ko pretstatīt. Ja nu vienīgi autoru kolektīva sarakstīto “Latvijas izlūkdienesti 1919 – 1940”. Trautmaņa stils ir samērā labi lasāms, līdz ar to fani grāmatai garantēti. Bet pārsteidz autora moralizēšana par latviešu specdienestu darbinieku un informatoru sadarbību ar nacistiskās Vācijas dienestiem. Arī moralizēšana par personāžiem, kuri bijuši gan noziegumu līdzdalībnieki, gan pauduši ticību neatkarīgas Latvijas valsts idejai. Trautmaņa kungs pats taču bija LPSR VDK virsnieks, un šīs organizācijas darbību Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 24. augustā atzina par noziedzīgu!
Visi – ziņotāji!
“Izlūkošanas noslēpumos” bieži trūkst vēsturiskā konteksta, toties tiek atkārtotas padomju vēsturnieku ideoloģizētās atziņas. Tā, bez dokumentāra pamatojuma izsakot sensacionālus apgalvojumus, tiek uzsvērta čekas visvarenība. Kliedzošākais piemērs ir prātojumi, ka visa 30. gadu beigu Latvijas Republikas politiskā vadība – Kārlis Ulmanis, Jānis Balodis, Vilhelms Munters un Alfrēds Bērziņš – kalpojusi PSRS specdienestiem. K. Ulmanim PSRS NKVD rezidents Ivans Čičajevs atalgojumu esot pārskaitījis caur speciāli nodibinātu tranzītfirmu. Protams, smagās apsūdzības nav pamatotas pat ne ar atsauci uz jebkādu dokumentu kā pierādījumu. Līdz ar to lasītājam tiek radīts iespaids par valsts vadītājiem kolaborantiem, kuri paši vainīgi valsts bojāejā. Krievijas propagandisti var priekā berzēt rokas!
Padomju čekas vēsturnieku un VDK tiražētās tēzes atrodamas arī nodaļā “Nacionālisti: slepeno dienestu gardums”. Tajā ir runa par bijušo nacistiskās Vācijas “SS Jagdverband, Zeppelin-Nord” Abvēra pretizlūkošanas dienesta darbinieku organizēšanos un aģentu vervēšanu vēl pēc 1945. gada 8. maija Vācijas armijas kapitulācijas Kurzemē. Tobrīd nacistu specdienestu vadības galvenā rūpe bija glābt savu ādu vai arī izdevīgāk nodot informāciju uzvarētāju – rietumvalstu – specdienestiem. Par Kurzemē palikušajiem izlūkiem viņiem galva nesāpēja. To, ka Vācijas dziesma nodziedāta, bijušo dienestu darbinieki latvieši saprata. Viņu darbības Kurzemē bija stihiskas – pašaizsargāšanās no čekas veiktajām mežu ķemmēšanas akcijām, bruņotas cīņas vai arī slapstīšanās.
Jāņa Dzintara pēdās
Kā liecina nacionālo partizānu prese, nelegālā stāvoklī esošie orientējās uz ASV un Lielbritāniju, gaidot to uzbrukumu PSRS. Par minēto orientāciju liecina arī grāmatā aprakstītā Freda Launaga (vēlākā ASV izlūkdienesta aģenta) grupas izbēgšana uz Zviedriju 1945. gada oktobrī. Kopš 1945. gada maija Kurzemes mežos patvērumu rada bijušie latviešu leģionāri, cilvēki, kas tādā vai citādā veidā bija sadarbojušies ar nacistu varas institūcijām vai arī vienkārši slēpās. Latvijas Nacionālā arhīva VDK dokumenti vēsta, ka tieši viņi, nevis specdienestu darboņi, Kurzemē veidoja bruņotās pretošanās dalībnieku vairākumu līdz pat 50. gadu sākumam. Pat VDK un kompartijas dokumenti liecina par simtiem vietējo iedzīvotāju atbalstu nacionālajiem partizāniem. Tikmēr Trautmanis atkārto eksčekista Jāņa Dzintara un VDK tēzes, ka bruņotās pretošanās dalībnieki Kurzemē bijuši vien nacistu savervētie specdienestu vīri, kuri veikuši noziegumus pret civiliedzīvotājiem un ar kuriem padomju drošības iestādes ātri tikušas galā. Realitātē bruņotās pretošanās apspiešana Kurzemē sāka sekmēties tikai 1946. gada beigās – 1947. gada sākumā līdz ar aģentūras iefiltrēšanu partizānu vidē. Lai gan Trautmanis kā avotus izmantojis arī Vācijas arhīvu dokumentus, galvenais viņa darba trūkums ir pieķeršanās LPSR VDK krimināllietām kā galvenajām patiesības teicējām. Tādēļ grāmatu nevar uzskatīt par zinātnisku darbu, tikai par subjektīvu skatījumu uz notikumiem.
Vēsturiskā konteksta pietrūkst arī brīdī, kad autors runā par Zviedrijas veikto latviešu leģionāru izdošanu PSRS 1946. gadā. Trautmanis atsaucas uz Latvijas Centrālās padomes dalībnieka Leonīda Siliņa izteikumiem, ka “faktiski gan zviedru valdības aprindās, specdienestos un daļā sabiedrības pastāvēja doma, vai pārbēgušie latviešu SS vīri nav saistīti ar ebreju, čigānu un citu civilpersonu slepkavošanu, jo kara beigu posmā SS leģiona rindās ieplūda gan Arāja komandas locekļi, gan policijas bataljona darbinieki”. Te nu jāmin viena no Siliņa personiskajām īpašībām – aizdomīgums līdz pat mūža nogalei. Vēl 90. gadu vidū ierodoties Latvijā, viņš baidījās no Krievijas specdienestu izsekotājiem. Leģionāru izdošanas starptautiskos aspektus savā doktora darbā “Latvija Zviedrijas politikā 1945 – 1991” pamatīgi izpētījusi Argita Daudze. Viņa uzsver, ka galvenie iemesli izdošanai bija PSRS ietekme uz zviedru lēmumu pieņēmējiem un Zviedrijas valdības nevēlēšanās bojāt attiecības ar Padomju Savienību. Zviedru ministri arī loloja cerības, ka, izrādot pretimnākšanu PSRS, tā neinteresēsies par baltiešu civilajiem bēgļiem. Trautmaņa darbā izbrīna, ka autors neanalizē Lielbritānijas – PSRS izlūkdienestu pirmo pēckara gadu izlūkošanas un pretizlūkošanas spēli Latvijā. Viņš taču strādājis kopā pat ar slaveno spiegu Kimu Filbiju, kurš bija cieši saistīts ar šo “spēli”! Vai tas būs nākamās Trautmaņa grāmatas stāsts?
Uzziņa
Andris Trautmanis grāmatā par sevi sniedz šādas ziņas: “Atvaļināts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Drošības policijas 2. Galvenās pārvaldes (ārējā izlūkošana) priekšnieks, pulkvedis, diplomāts, jurists, žurnālists. Dzimis 1934. gadā Jūrmalā mērnieka inženiera un pasta darbinieces ģimenē. 1952. gadā absolvējis Jūrmalas pilsētas Pumpuru vidusskolu, 1958. gadā Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, 1968. gadā PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko akadēmiju. Strādājis Latvijas PSR Ārlietu ministrijā, PSRS vēstniecībā Londonā, PSRS vēstniecībā Berlīnē, PSRS konsulātā Rostokā. No 1986. gada Ārzemju informācijas galvenās redakcijas galvenais redaktors Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejā. 1991. gadā Latvijas Republikas valdības uzdevumā atjaunoja, organizēja un vadīja Latvijas ārējo izlūkdienestu. 2002. gadā pēc ārzemju kolēģu rekomendācijas uzņemts par biedru “Starptautiskajā izlūkdienestu vēstures asociācijā”.”
Redakcijas piebilde: autors biogrāfijā nepiemin savu saistību ar PSRS Valsts drošības komiteju.
