“Kad sāksies īrnieku izlikšana, šī Saeima vairs nebūs par to atbildīga.” Dolgopolovs par jauno Dzīvojamo telpu īres likumu un sekām 77
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko mainīs jaunais Dzīvojamo telpu īres likums? – to “Latvijas Avīze” jautāja Saeimas deputātam Sergejam Dolgopolovam (“Saskaņa”). Viņam tāpēc, ka pašlaik viņš ir Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāts, bet pirms tam piecus gadus bija šīs komisijas priekšsēdētājs.
Pēc divus gadus ilgušiem strīdiņiem 17. martā Saeimā pieņemts jaunais Dzīvojamo telpu īres likums. Tas līdzsvarošot izīrētāja un īrnieka attiecības, veicināšot mājokļu pieejamību, nodrošinot izīrētāja un īrnieka interešu aizstāvību. Jūsuprāt, tā būs?
S. Dolgopolovs: Kā būs, to jau neviens vēl skaidri nevar pateikt, jo paredzēts, ka likums būtu spēkā no šā gada 1. maija. Bet to gan varu teikt – būs citādi, nekā bija līdz šim. Vai būs tie uzlabojumi, kurus pieminējāt, par to gan es stipri šaubos.
Kāpēc?
Likumā diezgan sīki un smalki aprakstīts īres līguma saturs, kaut arī, manuprāt, tas bija pilnīgi lieki. Tā vietā pietiktu ar galvenajiem principiem izīrētāju un īrnieku attiecībās.
Piemēram, līgumam jābūt rakstiskam, kā tas grozāms un kā izbeidzams un citiem principiem.
Izīrētājs un īrnieks jau var ierakstīt līgumā visu, ko vien vēlas un par ko savā starpā varējuši vienoties. Iespraužot līguma satura sastāvdaļas likumā, tas daļēji ierobežo abu pušu iespējas to paplašināt pēc saviem ieskatiem.
Tā vietā pilnīgi pietiktu ar īres standartlīguma paraugu, kuru izīrētājs un īrnieks varētu labot vai papildināt pēc savām vēlmēm un vienošanās.
Diemžēl šis nav vienīgais piemērs, kā Ekonomikas ministrija piedāvā dažādas utopiskas idejas, kurām nav nekādas jēgas. Ministrijas sākotnēji sagatavotajā projektā bija paredzēts, ka visi līgumi obligāti jāreģistrē Zemesgrāmatā.
Man bija cits ierosinājums, proti, ja izīrētājs vai īrnieks uzstāj uz līguma reģistrēšanu, tad otram nebūtu tiesību atteikt.
Likumā vienlaikus gan ir iestrādātas vairākas normas, kuras mazina drošību līgumiem, kas nav reģistrēti Zemesgrāmatā. Iznākumā likumā būtībā noteikti divi līgumu veidi, katrs ar atšķirīgām tiesībām.
Likumā esam nofiksējuši tikai līguma esamību. Bet, ja gribētu pārbaudīt līguma atbilstību likuma prasībām un pušu interesēm, tad ar to būtu jānodarbojas zvērinātiem notāriem.
Ja gribētu iegūt līguma fiskālo raksturojumu, tad tas būtu jāreģistrē Valsts ieņēmumu dienestā. Vai tā vietā jāizveido atsevišķs īres līgumu reģistrs.
Kāpēc izīrētājam līgums būtu jāreģistrē Zemesgrāmatā, ja tas jau ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienestā, kur izīrētājs no īres peļņas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli?
To es varētu jautāt arī jums. Kad to jautāju Ekonomikas ministrijā, arī tur neprata paskaidrot.
Ko jaunais likums mainīs parastam īrniekam?
Domāju, ka nemainīs neko. Sevišķi vēl tad, ja noslēgts līgums, kas tiek izpildīts un kas apmierina gan viņu, gan izīrētāju.
Tiesa, ja abu starpā izcelsies strīds vai vēl kādu citu iemeslu dēļ izīrētājs gribēs atbrīvoties no īrnieka, tad turpmāk to viņš varēs izdarīt ātrāk un vienkāršāk, nekā varēja līdz šim. Tādējādi likums vairāk būs par labu nevis īrniekam, bet izīrētājam.
Te piebildīšu, ka kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā īres attiecības mums nav pārāk izplatītas, līdz ar to tikpat kā nav īres dzīvokļu namu.
Māju būvnieki jau gan teic, ka būvēt īres dzīvokļu namus neesot izdevīgi tāpēc, ka kavē līdzšinējais likums “Par dzīvojamo telpu īri” un tas, ka tiesāšanās ar īrnieku ilgst gadiem.
Manuprāt, iemesls varētu būt arī tas, ka, uzceļot jaunu dzīvojamo māju, tās īpašnieks grib ātrāk izpārdot dzīvokļus, lai nopelnītu uzreiz. Bet, izīrējot dzīvokļus, ieguldīto var atgūt lēnām un ilgākā laikposmā.
Līdz ar to investoriem nav izdevīgi ieguldīt naudu īres māju būvniecībā.
Pašlaik visbiežāk dzīvokļus izīrē ļaudis, kuriem dažādu iemeslu dēļ tie pašiem nav vajadzīgi. Viņiem pieder otrs dzīvoklis vai ģimenes privātmāja citur vai aizbraukuši peļņā uz ārzemēm.
Ja kāds investors teic, ka jaunais likums atnesīs viņam to lielo laimi, tad es par to ļoti šaubos. Domāju, ka viņš stipri vilsies.
Tie godīgie un kārtīgie īrnieki jau vēl būs jāatrod. Un būs jābūt drošam, ka atrastie pildīs savas saistības godprātīgi un pilnā apmērā.
Ko likums mainīs denacionalizēto namu īrniekiem?
Jaunā likuma saturā nav nekā, kas varētu mainīties par labu viņiem. Bet ir paredzēta vienkāršota kārtība, kā pārtraukt beztermiņa līgumu un kā izdabūt viņu ārā no dzīvokļa.
Par to neatlaidīgi cīnījās Banku asociācija un denacionalizēto namu īpašnieki.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas īres dzīvokļi lielākoties saglabājās tikai denacionalizētajās mājās, kurās to iedzīvotājiem bija liegtas iespējas tos privatizēt.
Likums “Par denacionalizāciju” viņiem neparedzēja arī nekādas kompensācijas. Bet ar šo likumu būtībā tika atvērts ceļš uz īrnieku masveida izlikšanu.
Tāpēc 1993. gadā pieņemtais likums “Par dzīvojamo telpu īri” būtībā bija tikai ar vienu mērķi – pasargāt īrniekus no izlikšanas. Viņu aizsardzībai tika noteikti īres cenu “griesti” santīmos par kvadrātmetru un citi ierobežojumi.
Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā apspriežot likumprojektu, citstarp es piedāvāju pārejas noteikumos paredzēt, ka jaunais likums skars denacionalizēto māju dzīvokļu īrniekus tikai tad, ja ar izīrētājiem ir noslēgts jauns īres līgums vai ja ir saņemts dzīvokļa atbrīvošanas pabalsts.
Tas neizslēdz īrnieku pienākumu noslēgt ar izīrētāju jaunu īres līgumu līdz 2023. gada 31. decembrim. Diemžēl šo priekšlikumu noraidīja.
Visās sarunās plašsaziņas līdzekļos esmu to teicis un varu atkārtot vēlreiz. Īrnieki šajos denacionalizētajos namos neiegāja patvaļīgi. Dzīvokļu īres tiesības viņiem piešķīra tā laika valsts vara.
Latvijas valsts kā šo tiesību pārmantotāja ir viņiem parādā. Atjaunojot taisnīgumu un atdodot padomju varas laikā atņemtos namus to īpašniekiem vai mantiniekiem, šo viņu laimi nevar uzbūvēt uz citu cilvēku nelaimes.
Jaunais likums neatrisinās šo īrnieku problēmu. Tiem īrniekiem, kuri joprojām dzīvo denacionalizētajos namos, neko nedos arī plānotie pabalsti. Patiesībā šie pabalsti būtībā ir palīdzība namu īpašniekiem, kuri ar valsts atbalstu varēs atbrīvot namus no nevēlamiem īrniekiem.
Turklāt vēl jau nav zināms, kāds būs šā pabalsta apmērs un kam tas tiks piešķirts – tikai trūcīgajiem un maznodrošinātajiem īrniekiem vai visiem. Spriežot pēc valsts budžetā paredzētajām summām, pabalsta apmērs diezin vai varētu būt tāds, lai cilvēki varētu iegādāties sev citu dzīvokli.
Labākajā gadījumā par šo pabalstu viņi varēs kaut ko īrēt. Pēc pašreizējām īres cenām, ar šo pabalstu īrei varētu pietikt ne ilgāk par trim gadiem.
Ja jaunais likums neaizstāv denacionalizēto namu īrnieku, kādas būs sekas? Sāksies izlikšana?
Tā var notikt. Visticamāk, izlikšana gan nesāksies uzreiz. Izīrētāju un īrnieku attiecībās ir pārāk liels inertums, lai kaut kas notiktu strauji. Un šī Saeima jau vairs par to nebūs atbildīga.
Kāpēc nebūs atbildīga?
Likumā ir noteikts, ka līdz 2023. gada 31. decembrim denacionalizēto namu īrniekiem jāpiedāvā jauni īres līgumi. Ja triju gadu laikā jauns līgums nav noslēgts, tikai pēc tam izīrētājs var celt prasību tiesā par izlikšanu.
Bet tad jau šīs Saeimas pilnvaras būs beigušās.
Ja kopš denacionalizācijas aizvadītajos gandrīz 30 gados jaunus līgumus neizdevās noslēgt, kur ir garantija, ka tas izdosies triju turpmāko gadu laikā? Iesaldējot kādus noteikumus uz trim gadiem vai ilgāk, tas jau vien pierāda, ka sagatavotajam likumam ir trūkumi, kas vēlāk radīs lielas problēmas.
Vai ir zināms, cik pašlaik Latvijā ir īrnieku ģimeņu, kuras vēl dzīvo denacionalizētajos namos?
Kad Ekonomikas ministrijā sāka gatavot jauno likumu, to neviens nevarēja pateikt. Arī tagad nevar. Vienīgā kaut cik ticamā informācija ir vietējās pašvaldībās, kurās uzskaita tās īrnieku ģimenes, kurām saskaņā ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem paredzēta palīdzība.
Bet arī šī uzskaite neuzrāda īrnieku ģimeņu patieso skaitu, tāpēc ka palīdzība paredzēta tikai maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm.
Kopš tika pieņemts likums “Par denacionalizāciju”, aizvadītajos teju trīsdesmit gados denacionalizēto namu īrnieku skaits neapšaubāmi ir sarucis.
Dzīvojamo telpu īres likumprojekts Saeimā tika iesniegts 2018. gada 11. maijā, vēl 12. Saeimas laikā. Kāpēc bija vajadzīgi teju trīs gadi, lai to pieņemtu?
Iemesls tam ir kārtība, kā Saeimā skata šo un citus likumprojektus. Gatavojot šo likumprojektu, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija saņēma simtiem priekšlikumu. Trešajam lasījumam vien to bija 94! Bet tie visi bija jāapspriež, jāizstrīdas, jānoklausās ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvju viedokļi. Pēc tam par katru jāizlemj – atbalstīt vai noraidīt.
Tie strīdi par īres dzīvokļiem patiesībā sākās vēl agrāk – plīstot hipotekāro kredītu burbulim. Banku asociācija sāka ļoti aktīvi spiest uz to, ka vajadzīgs jauns likums, kas regulētu īrnieku un izīrētāju attiecības.
Pēc garām diskusijām 2014. gadā Ekonomikas ministrijā tāds arī tapa. Kad pēc tam Saeimā neoficiāli parādījās likumprojekta pirmā versija, īrnieku izlikšana no dzīvokļa bija paredzēta ātra un vienkārša – bez tiesvedības un ar policiju.
Toreiz ministrijai pateicām, ka tāda tā nekad neizies cauri.
Pēc tam 2018. gadā parādījās likumprojekta otrā versija – vēl trakāka nekā tā, kuru Saeimā pieņēma šā gada 17. martā. Tajā citstarp paredzēja, ka visi īres līgumi būs terminēti, bet ne ilgāk par 10 gadiem. Tomēr pēc garām diskusijām šis noteikums tika noraidīts.
Atšķirībā no citiem likumprojektiem ar šo likumprojektu deputāti nodarbojās nepārtraukti. Tika izveidotas vairākas darba grupas, kurās apsprieda atsevišķas šī likumprojekta sadaļas, tāpat notika vairākas Mājokļu jautājumu apakškomisijas sēdes.
Iznākumā šā gada 17. martā Saeimā pieņemtais likums tomēr atšķiras no tā, kas bija iesniegts pirms trim gadiem.
Likumprojektu apspriežot, vairāk dzirdējāt baņķierus un māju īpašniekus vai arī tos, kuri pie Saeimas logiem, saucot “Atdodiet atņemto!”?
Redziet, tās ir parlamentārās darbības īpatnības. Kā zināms, parlamentu veido nevis vienas, bet vairāku politisko partiju pārstāvju frakcijas, kurām ar namu īpašniekiem un bankām ir dažādas attiecības.
Bankas vienmēr bijušas lielākie politisko partiju darbības sponsori. Tāpēc arī ir labi saprotams, kurus sadzird vairāk nekā citus.
12. Saeimas pilnvaru laikā, kad šis likums tika iesniegts, jūs četrus gadus vadījāt Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju, vēl gadu 13. Saeimas pilnvaru laikā. Par ko cīnījāties jūs, ja tagad atzīstat, ka jaunajā likumā ir vienkāršota kārtība, kā pārtraukt līgumu un kā izdabūt īrnieku ārā no dzīvokļa?
Vadīdams komisiju, es centos nekad neuzspiest savu viedokli. Centos piedāvāt vairāk vai mazāk optimālu risinājumu, kuru komisijas deputāti atbalstītu neatkarīgi no frakciju interesēm.
Redziet, no vienas puses, komisijā ir deputātu frakciju pārstāvji. No otras puses, viņi ir komisiju pārstāvji frakcijās. Tam jau komisijas darbs domāts – likumprojektu apspriežot, vienoties, mazināt domstarpībām, novērst neskaidrības utt.
Vai arī jums nebūtu jāuzņemas atbildība par šo nule pieņemto likumu, kas, kā pats atzināt, nebūs denacionalizēto īrnieku labā?
Protams, kā jebkuram deputātam, kurš spiež pogu, balsojot par šo vai citu likumprojektu. Komisijas vadītājs vispirms atbild par to, lai komisijas darbs tiktu organizēts pēc vislabākajiem standartiem.
Deputātu frakcija, kuru es pārstāvu, balsoja pret šo likumu.
Pret šo likumprojektu visbiežāk iebilda opozīcijas deputāti, tostarp jūs, Regīna Ločmele, Viktors Valainis. Vai par šīm sekām citiem Saeimas deputātiem nekad neradās nekādas šaubas?
Tā ir šīs Saeimas deputātu sasaukuma īpatnība. Diemžēl neatkarīgi no teicēja tiek noraidīts jebkurš viedoklis, kurš nesaskan ar koalīcijas padomi, kuru pašlaik pārstāv ļoti dažādi cilvēki ar nepietiekamu intelekta un izglītības līmeni.
To, protams, nesaku par visiem šīs koalīcijas padomes pārstāvjiem. Bet tas, ka šī Saeima vairāk nekā iepriekšējās ir pārvērtusies par balsošanas mašīnu, gan ir nenoliedzams fakts.
Tāpēc nekādas šaubas nerodas un diskusijas nesākas.
