Katoļi praktizē aizlūgumus par dzimtas sakņu dziedināšanu. 0
Atšķirība ir tā, ka, meklējot problēmsituāciju, parasti atrodam vienu vai dažus punktus. Ja veicam aizlūgumu, mūsu ieguldītā jauda, nolūks, vēlēšanās, enerģija tiek sadalīta, jo mums ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, tālāk – 16, 32, 64, 128… Tātad, ja runājam par septiņām paaudzēm, kas atbilst reliģiskajiem priekšstatiem, kur šie dzimtas liktenīgie nospiedumi jeb tēvu tēvu grēki piemeklē bērnus līdz septītajam augumam, stāsts ir par kopienu, kas sastāv no 256 cilvēkiem. Ja aizlūdzam par dzimtu kopumā, mūsu vēlme jeb enerģija sadalās 256 mazos gabaliņos un katram tiek mazliet. Bet, ja visu enerģiju raidām tajā virzienā, kas nosacīti ir slimā vieta, varam strādāt ātrāk un efektīvāk, lai gan būtībā process ir līdzīgs.
Dzimta vai ģimene kā sistēma? Tādā aspektā līdz šim netiku par to domājusi.
Sistēma darbojas pēc četriem galvenajiem likumiem. Pirmais ir veseluma jeb pilnīguma likums. Ja gribam, lai ģimene un dzimta pilnvērtīgi darbotos, tai jābūt pilnvērtīgai sastāva ziņā. Tas nozīmē, ka aizmirst kādu, izraidīt, noliegt vai nerunāt par viņu nozīmē radīt emocionālu vakuumu, kuram pievilksies kāds no dzimtā dzimstošajiem bērniem. Emocionālā ziņā mazuļi ir ļoti lojāli pret dzimtu kā sistēmu kopumā. Viņi mīlestības dēļ sāk darīt kaut ko, kas būtībā nav viņu pašu. Es to saucu par vilkmi un salīdzinu ar malkas plīti. Ja šīberi aizveru, siltums saglabājas, bet, ja aizvērtnī būs caurums, vilkme būs visu laiku, siltums tiks izvilkts no plīts. Ja ir vilkme, tie, kuri ir vieglāki, aiz tīras mīlestības ieskrien šajā caurumā.
Esmu to dzīvē izjutusi uz savas ādas. Ar hronoloģisku precizitāti manā dzīvē nākuši tādi paši notikumi kā mammai.
Atceros, kaimiņiene savai mātei nebija piedevusi to, ka pusotra gada vecumā tika atdota audzināšanai vecmāmiņai. Viņa bēdājās, ka pati nav spējusi izveidot harmoniskas attiecības ar partneri.
Jā, tās ir ļoti lielas sāpes. Mazam bērnam viss sabrūk, jo līdz septiņiem gadiem mamma ir visa viņa pasaule.
Izrādās, sievietēm problemātiskas partnerattiecības veidojas, ja augot bijuši sarežģījumi attiecībās ar jebkuru no vecākiem. Ideālais modelis ir tautasdziesmās apdziedātais – tēva dēli un mātes meitas. Tas nozīmē, ka bērni izgājuši pilnīgu savas bērnības attīstības ciklu. Agrīnajā posmā viņiem bijis gana daudz saskares ar mammu, un tā bijusi pozitīva. Pēc tam varējuši palielināt savu lauku un saslēgties ar tēti, un arī tas bijis pozitīvi. Sasniedzot pubertāti, viņi nonākuši atpakaļ sava dzimuma laukā: meitene iegājusi pubertātes vecumā no sievišķīgās puses, puisis – no vīrišķīgās. Tad izaug tēva dēls un mātes meita, kuri ir cienījami, līdzvērtīgi, kuriem ir skaidrs, kā veidot attiecības, jo viņiem ir iepriekšējā bāze.
Pārējā sabiedrības daļa ir tēta meitas un mātes dēli. Ja meitām bērnībā tēta ir par maz – vai nu šķīries, vai emocionāli nepieejams, vai ļoti daudz strādā, un viņam nav meitām laika –, tad vilkme, caurums, tēta laukā ir lielāks. Meitas iestājas tajā, kļūst par tēta meitiņām. Ja, tēlaini runājot, tēta ir par daudz, viņš ļoti kontrolē, ir ļoti stingrs, atkal izveidojas cieša emocionālā sakabe, kaut arī negatīva, un atkal meita paliek tēta laukā.
Ja meitām ir par maz mammas, viņas, glābiņu meklēdamas, iekāpj tēva laukā. Savukārt, ja mammas ir par daudz, atkal iekāpj tēta laukā. Visos šajos gadījumos sievietei vēlāk ir ļoti grūti izveidot partnerattiecības. Kā spoguļattēlā to visu var attiecināt arī uz puišiem.
Atgriezīsimies pie sistēmas likumiem!
Pirmais bija pilnīguma likums, otrais – hierarhijas likums. Vecāki it kā stāv uz augstāka pakāpiena, bērni – uz zemāka. Ja apmainās vietām un bērni it kā kļūst par savu vecāku vecākiem, sistēma buksē un emocionālā līmenī atkal rodas problēmas. Tas, kurš piedzimis pirmais, ir prioritārs pret to, kurš piedzimis pēc tam. Tas attiecas uz cilvēkiem, savukārt attiecībā uz pašām sistēmām prioritāra ir jaunākā. Kad cilvēks ir izaudzis un izveido savu ģimeni, tā ir jaunāka sistēma un tai jābūt prioritārai pret vecāku ģimeni.
Trešais ir līdzsvara likums attiecībā uz došanu un ņemšanu. Ceturtais – attīstība. Ja sistēmā kaut kas neļauj attīstīties, to nostums malā.
Kamēr partnerattiecībās pastāv līdzsvars došanā un ņemšanā, ļoti ilgi var noturēties paliekošās laimes stāvoklī. Ja viens kļūst vairāk devējs, viņš it kā izaug lielāks, jo ir svarīgāks, galvenais. Otrs tajā rīcībā, ko uztveram ar emocijām, it kā saraujas, kļūst mazāks un, tā kā ir spiests būt ņēmējs, arvien mazāk grib uzņemties atbildību. Ja viņš vēlas izlīdzināties, pirmais solis ir it kā noniecināt saņemto. Tas netiek darīts, lai ieriebtu, bet, ja pateiks, ka saņemtais nemaz nebija tik vērtīgs, varēs ātrāk tikt līdzsvarā.
Tādējādi bieži nonāk situācijās, uz ko tendētas stiprās latviešu sievietes. Daudzas sūdzas, ka vīrs nav aktīvs, ka viņu nekas neinteresē. Bet stiprajām kādā brīdī pašām bija ļoti ērti un patīkami būt devējām, un tagad distance ir pārāk liela.
Vai sistēmas sakārtojums palīdz arī tad, ja cilvēkam, piemēram, ir problēmas attiecībās ar naudu?
Jā, grupā bija kāda sieviete, kuras vecmāmiņa ļoti traģiskos apstākļos bija zaudējusi dzīvesbiedru. Šis pārdzīvojums psihes neapzinātajā daļā bija atstājis tik lielu nospiedumu, ka jēdziens bagātība bija saplūdis kopā ar jēdzienu nāves briesmas. Ja bagātība ir nāves briesmas, tad rīkojamies tā, lai no tām izvairītos. Līdz ar to pilnīgi neapzināti provocējam situācijas, kurās iepriekš iekrāto zaudējam. Šķiet, tā ir neveiksmju virkne tieši ar naudu, bet patiesībā sieviete nav izsērojusi un nav atlaidusi savā apziņā nodarīto netaisnību – kara laikā viņas acu priekšā nošauts vīrs. Kopš tā laika dzimtā darbojas princips – bagātība ir nāves briesmas. Tas notiks tik ilgi, līdz kāds saņems dūšu un atlaidīs pāridarījumu.
Vai šādos gadījumos cilvēks pats var apdomāt, kas dzīvē nav tā, kā vēlētos, un kāpēc?
Protams, var mēģināt. Mēs ļoti daudz varam paļauties uz savām ķermeniskajām sajūtām. Noteiktās situācijās mūsu ķermenis kļūst pacilāts, dziedošs vai arī negācijās saraujas. Piemēram, agrāk, kad nebija ultrasonogrāfijas un bērniņa dzimumu uzzināja tikai pēc viņa piedzimšanas, kāda māte pēc dzemdībām vilšanās intonācijā pateica: “Vai, meitene…”, bet cita gavilēja: “Meitenīte!” Kas šajā brīdī notiek ķermenī? Šādā veidā analizējot, pārskatot savas dzimtas locekļus – tēvu, māti, vecmāmiņas, vectētiņus, brāļus, māsas – un dažādas situācijas, skenējot šīs ķermeniskās sajūtas, var saņemt ļoti daudz atbilžu.
