Cik grupā ir cilvēku? 0
Kā kuro reizi, dažā grupā ir pieci, citā – trīsdesmit. Helingeram dažkārt zālē bija divi simti!
Sakārtot attiecības ar kādu jau mūžībā aizgājušu tuvinieku, piemēram, meitai ar māti?
Jā, var atrast kaut ko būtisku, kas var būt izlīguma pamatā. Tas dod ļoti lielu emocionālu atvieglojumu.
Bet bijušos aizvainojumus visi aizgājējiem taču ir piedevuši.
Zinām, ka tas ir jādara, un ar prātu esam piedevuši divtūkstoš reižu. Bet, ja atmiņās atkal atgriežamies tajās situācijās, kas kādreiz ir emocionāli aizskārušas, un emocijas nav izlīdzinātas, šī piedošana ar prātu neko nav devusi.
Jā, piekrītu… Ar prātu sen esmu piedevusi tēvam man 19 gadu vecumā iecirstu pļauku par, viņaprāt, nepiemērotu balles kleitu, ko biju aizņēmusies no draudzenes, bet nezinu, vai piedevu arī emocionāli.
Vēl kāds piemērs. Uz treniņgrupu atnāk vīrietis, kurš saka: mamma man deva to, ko varēja, esmu ar viņu izlīdzis, bet redzēt negribu. Vai šis izlīgums ir īsts? Vai tā tomēr ir samierināšanās un distancēšanās? Reizēm ar emocionālajiem nospiedumiem, kas palikuši attiecībās ar tiem cilvēkiem, kuri jau ir projām, ir daudz vieglāk strādāt, nekā uzlabot attiecības ar līdzās esošajiem. Varam domās veidot dialogus ar dvēselisko daļu, kura, ticam, ir labvēlīga un pozitīva, un neskart ego daļu, kuras dēļ mums cilvēka dzīves laikā bija negatīva emocionālā pieredze.
Kā šādas dēla un mātes attiecības treneris sakārto?
Vīrietim tiek palūgts izvēlēties aizvietotājus viņam pašam un mammai. Tad cilvēki, kuri nezina šo divu personu attiecību vēsturi, sāk savstarpēji mijiedarboties. Viens grib panākt tuvāk, otrs – aizgriezties. Vienam var būt sajūta, ka viņš ir maziņš, vai vēlme pietupties vai apsēsties. Iespējams, parādīsies vēl kāda figūra. Dažkārt tas, cik skarbas ir attiecības starp māti un dēlu, nav viņu problēma, bet, iespējams, mātei bijušas problemātiskas attiecības ar saviem vecākiem. Viņa tajās ir iesprūdusi, tāpēc nespēj veidot veselīgas attiecības ar dēlu. Bieži vien ļoti liels atvieglojums ir ieraudzīt, ka mamma nav izgudrojusi šos strīdus un skandālus, bet tie notiek tāpēc, ka viņa nevarēja kaut ko atrisināt attiecībās ar saviem vecākiem.
Sakārtojumos esmu piedalījusies diezgan daudz reižu. Aizvietotāji attiecīgajai problēmai pieslēdzas tik pilnīgā veidā, ka cilvēks ir pārsteigts, ka viņa un tuvinieku aizvietotāji nez no kurienes ņem vārdus, frāzes un intonācijas, ko viņš patiešām ir piedzīvojis.
Bet viņš taču dod šiem cilvēkiem ievirzi, piemēram, pēdējais strīds ar mammu bija par to un to?
Mēs, sistēmfenomenoloģijas studenti, kursos veicam nelielus izvietojumus, kas saistīti ar mums pašiem. Dažreiz tā ir problēmu risināšana, citreiz – diagnostika. Piemēram, kādā nodarbībā mums vajadzēja izvēlēties aizvietotājus sev un saviem vecākiem un izvērtēt, ar kuru ir lielāka iekšējā saikne – ar māti vai tēvu. Pēc tam pievienot savu partneri un paskatīties, kā šīs sistēmas dinamika mainās. Brīdī, kad šo papildu figūru pievienoju savai sistēmai, sieviete, kura aizvietoja manu māti un kuru es grupā pazīstu kā ļoti klusu un mierīgu cilvēku, pēkšņi sāka uzvesties ļoti dīvaini. Viņai vajadzēja uzkāpt kaut kur augstāk, izrādīties daudz lielākai, viņa kļuva agresīva un kādā brīdī pagriezās pret manis aizvietotāju un sāka kliegt: “Ar kuru galu tu domā?!” Jutos tā, it kā dažās sekundēs būtu atgriezusies 38 gadus senā pagātnē, kad saistībā ar iziešanu pie vīra bija konflikts, kurā patiešām šādu frāzi dzirdēju.
Pati izvēlējies šo aizvietotāju?
Jā, taču biju izvēlējusies neitrālu, nebūt ne tik dinamisku vai autoritatīvu personu, kāda bija mana mamma. Aizvietotāja pati bija pārsteigta par tik spēcīgām jūtām. Viņa atzina, ka nesaprot, kā var būt tik liela vēlme uzspiest savu gribu.
Bieži vien man pašai, kad esmu aizvietotāja svešas personas sakārtojumā, emocijas ir tik spēcīgas, ka raudu.
Bet kā tu saņem impulsu tādai uzvedībai?
Man saprotamākais skaidrojums ir tāds: mūsu smadzenes ir dzīva sistēma, kurā ir desmitos miljonu mērāms skaits neironu. Daži no šiem neironiem ir diezgan vienkārši, bet citi ir ļoti sarežģīti. Ja neironus salīdzinām ar bērnu laistiem gaisa pūķiem, kam ir galva ar pušķi un gara aste, iedomāsimies, ka vieniem neironiem šie pušķi ir vienkārši, savukārt otriem – ļoti, ļoti sarežģīti. Rezonanse veidojas starp vienādiem neironiem. Tātad iespējams, ka, esot sakārtojumā, uztveram signālus no tā cilvēka, kurš sēž malā, par kura situāciju ir stāsts un kura lauks ir izveidojies. Viņa emocijas ietekmē mūsu neironus, un mēs reaģējam līdzīgi.
