Izlēca vai izkrita pa slimnīcas logu? Piederīgie saskata personāla nolaidību 0
Šā gada 26. maijā plkst. 6.20 pa Latvijas Onkoloģijas centra reanimācijas nodaļas otrā stāva logu, atkopjoties pēc smagas aknu operācijas, izlēca vai izkrita (Tiesu medicīnas ekspertīzes centrs norāda, ka izlēca) 55 gadus vecais tukumnieks Sergejs Ignatjevs. Asinsizplūdums smadzenēs, lauzta gūža un vairākas ribas, žults izplūdums vēdera dobumā, atvērušās operācijas šuves un drenāža. Notika atkārtota operācija, taču 2. jūnijā, īsti nenācis pie samaņas, Sergejs mira.
“Mums nav pretenziju ne par pirmo, ne par otro operāciju. 18. maijā daktera Armanda Sīviņa vadībā aknu operācija ilga deviņas stundas. Tētim, lai likvidētu ļaundabīgu audzēju, izņēma 60% aknu. Ārsti ļoti nopūlējās, lai glābtu tēti. Taču kā viņš varēja tik viegli tikt pie atvērta loga?” jautā Sergeja meita Olga Makarova. Par savu tēvu viņa stāsta tikai labu, kaut arī jau agrā bērnībā tēvs izveidojis citu ģimeni, taču ar bērniem un bijušo sievu uzturējis jaukas attiecības. 30 gadus neesot lietojis alkoholu. Strādājis VAS “Latvijas dzelzceļš” par sliežu ceļu brigadieri. Jau pēc nāves darba vieta viņu raksturojusi kā izpalīdzīgu, atsaucīgu un līdzsvarotu. Meita piebilst: arī privātajā dzīvē tētis bijis labestīgs un dzīvespriecīgs, mācījis bērniem, ka izejas nav tikai no zārka, bet no citurienes izeja ir vienmēr. Pēc operācijas zvanījis draugam un teicis, ka viņš vēl dejošot, sazinājies arī ar Lielbritānijā dzīvojošo meitu un viņu mierinājis.
“Paldies ārstiem, kas neizvirza versiju par pašnāvību, taču to, kā cilvēks reanimācijā tik viegli varēja tikt pie atvērta loga un pa to izkrist, es un piederīgie uzskatām par medicīnas darbinieku paviršību, par ko ir jāatbild,” pārliecināta Olga, kas sarunā ar mani izvairās lietot vārdu “izlēcis”, bet saka: “izkritis”.
Piederīgie uzskata: nolaidība
Kā tad risinājušies notikumi no piederīgo skatpunkta? Pēc aknu operācijas Sergeju katru dienu apmeklējuši radinieki, kuriem personāls pastāstījis, ka 20. maijā pacientam bijusi psihozes lēkme, viņš runājis par kaut kādiem vadiem pie griestiem, tāpēc viņš pārvests uz citu reanimācijas nodaļas palātu, kas atrodas tuvāk personālam. Kad pie Sergeja bijusi māsa, anesteziologs ar smaidu noteicis, lai pacients uzvedas mierīgi, netaisa traci, stāvoklis uzlabojoties. Māsa gan medmāsiņai teikusi, ka varbūt brāli vajag pie gultas piefiksēt, bet medmāsa atteikusi, ka to nevarot darīt, tas būšot cilvēktiesību pārkāpums (pēc kritiena un otras operācijas Sergeju tomēr piefiksēja pie gultas). Atveseļošanās ritējusi normāli. Sergejs jau varējis lietot telefonu. 26. maijā sešos no rīta viņš piezvanījis meitai, lai atved drēbes, jo viņu vedīšot uz citu palātu – tā tikko esot nolēmuši dakteri, kas viņu apmeklējuši rīta vizītē. Bet pēc divdesmit minūtēm viņš izkrita pa logu. Par notikušo pirmā uzzinājusi sieva, kas astoņos no rīta zvanījusi uz slimnīcu. Tas sievai bijis traģisks jaunums, jo medmāsa viņai bija teikusi, ka vīram ar galvu viss esot kārtībā.
“Uzskatu, ka notikusi medicīniskā personāla nolaidība. Zināms, ka zāļu iedarbība var provocēt psihozi. Turklāt, kā var būt, ka logs ir līdz galam vaļā, nevis atstāts vēdināšanas režīmā?! Sākumā tētis palātā gulēja citā vietā, bet pēc kāda cita pacienta ierašanās viņš tika pārvietots pie loga. Lai tiktu uz palodzes, atlika tikai pielikt ķeblīti,” stāsta Olga, kura kopā ar citiem piederīgajiem nolēmusi tikt skaidrībā par notikušo. “Ir neziņa un pamatotas aizdomas, ka tēta aprūpe un ārstēšana nebija pienācīga, ka tika radīti apstākļi traumām un nāvei. Vēlamies panākt taisnīgumu, noskaidrot vainīgos un saukt viņus pie atbildības – arī tāpēc, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos ar citiem pacientiem. Mēs būtu samierinājušies, ja tētis nomirtu uz operācijas galda, bet šāda nāve nav pieņemama. Mēs esam nolīguši advokātu un darīsim visu, ko viņš teiks.”
