Tā arī viss beidzās? 1
Mums bija vēl tikai dažas tikšanās. Gāju pa Matīsa ielu, lai viņu satiktu. Tur kaut ko remontēja, un gaisā cēlās it kā dūmi vai putekļi. Un tad viņš nāca caur tiem – kā no citas pasaules. Tā bija zīme, bet to sapratu tikai vēlāk.
Vienojāmies, ka 9. septembrī tiksimies un izlemsim par šķiršanos. Norunātajā datumā atskanēja telefona zvans. Zvanīja no morga. Viņš bija miris. Atrasts uz ielas komā un slimnīcā nomiris.
Savulaik, kad slimība saasinājās, viņa radi teica, lai brauc dzīvot uz Ukrainu, bet vīrs sacīja, ka vēlas palikt Latvijā. Viņš man teica – es tev vienmēr palīdzēšu, arī tad, kad nebūšu dzīvs. Šos vārdus ik pa laikam atceros.
Ukrainas radi gribēja, lai urnu ar pelniem sūtu viņiem, bet es nepiekritu. Kādu laiku to turēju mājās, pēc tam palūdzu mammai atļauju un apraku dārzā. Kad iegādājos kapos vietu, apbedīju pa īstam.
Pēc tam man sākās depresija. Visu laiku raudāju. Izmisums – neviens nekad vairs mani nemīlēs. Arī ēdu ļoti maz, jo baidījos, ka mums ar meitu nepietiks naudas dzīvošanai. Vienlaikus stigu arvien dziļāk ezoterikā.
Ko tieši darīji – lasīji ezoterisku literatūru, izmēģināji kādu metodi?
Esmu maksimāliste – ja gribu kaut ko uzzināt, urbjos dziļumā. Man bija kaudze ar ezoterikas grāmatām, tērēju tām lielas summas. Nebeidzami daudz lasīju, meklēju atbildes uz saviem smagajiem jautājumiem. Iedziļinājos jogā, hinduismā, vēdiskajās gudrībās, klausījos Torsunovu, apmeklēju kursus dziedniecības akadēmijā, apguvu čampi un jumeiho masāžas, darbojos ar svārstiņu. Mēģināju dzīvot saskaņā ar to visu, kļuvu arī par veģetārieti.
Man šķita, ka es palīdzēšu cilvēkiem, dziedināšu viņus, zināšu pateikt, kas viņiem notiks nākotnē. Un tiešām – jutīgums attīstījās. Brīžiem bija pat grūti, jo gāju pa ielu un jutu informāciju, kas nāca no cilvēkiem. Taču es nezināju, ko ar to visu darīt.
Ja kāda metode pievīla, to atmetu, bet turpināju iet šo ceļu, nebeidzu maldīties.
Ik dienu meditēju. Reiz aizmeditējos tiktāl, ka pārņēma šausmīgas bailes. Kad to stāstīju citiem, viņi māja ar galvu: tas labi, esi tikusi līdz savai tumsībai. Ko tas nozīmēja, nesapratu, un neviens arī nepaskaidroja.
Reiz, kad ilgstoši grimu zemapziņā, man parādījās velns. Redzēju to tikai mirkli, bet tas bija tik briesmīgi, ka grūti pat izstāstīt. Tumšs tēls, līdzīgs milzu kalmāram vai citam jūras mošķim ar gariem taustekļiem, sāka tīties man apkārt. Pārņēma milzīgas bailes, nodomāju – tā, viss! Sapratu, ka ne jau fiziski miršu, bet iznīkšu garīgi. Nekas cits nenāca prātā, sāku ātri skaitīt Tēvreizi. Tumšais atkāpās.
Piezvanīju māsai un prasīju, vai viņa varētu par mani lūgt.
Vai tā bija tikai spontāna doma, vai tiešām ticēji, ka Dievs izglābs?
Būtībā visu laiku meklēju Dievu, tikai to nesapratu. Bērnībā vecmāmiņa Latgalē mani aizveda nokristīt katoļticībā. Rīgā, protams, tolaik uz baznīcu negājām. Kad sākās Atmoda, kāda ļoti reliģioza radiniece sacīja, ka man beidzot vajag saņemt pirmo komūniju un iestiprināšanas sakramentu, tas ir nākamais solis pēc kristībām. Atsāku iet baznīcā, taču reiz grēksūdzē šķita, ka nu gan priesteris pārmet grēku, ko nemaz neesmu darījusi. Varbūt viņš gribēja tikai pavaicāt, bet es uztvēru saasināti un uz dievnamu vairs negāju.
Pēc smagajiem notikumiem māsa pavaicāja: varbūt gribi aiziet uz grēksūdzi? Šī doma manī iesējās un brieda. Nolēmu, ka vismaz līdz baznīcai jātiek. Aizgājām abas ar meitu. Tikko ienācu, mani pārņēma savāda laimes izjūta. Jutos, kā atgriezusies mājās. Man bira asaras, arī meita raudāja. Tātad abas atgriezāmies reizē.
Tomēr tumšais mani tik viegli vaļā nelaida, bija smagi, rādījās murgi. Ne velti saka – par visu jāmaksā. Uz baznīcu gāju katru dienu, kamēr izjutu dziļu mieru, harmoniju, spēju dzīvot tālāk.
Tagad baznīcu vairs tik bieži neapmeklēju. Esmu arī atteikusies no pārāk sakāpinātas reliģiozitātes, kas daudziem piemīt. Ja netieku, nešaustu sevi. It īpaši, ja tajā laikā esmu vajadzīga un varu būt atbalsts kādam cilvēkam.
Kā tagad vērtē ezoterisko laiku savā dzīvē?
Garīgā pasaule ir plaša, tai ir daudzi pieslēgumi, līdzīgi kā daudzas rozetes sienā. Katrai no tām pieslēdzoties, saņemsi ko citu. Es biju pieslēgusies nepareizajai rozetei, vergoju kādam nesaprotamam spēkam.
Jēdziens ezoterika tiek skaidrots kā slepena zināšana, kas paredzēta īpašiem ļaudīm. Tagad ļoti daudzi tajā gremdējas, sludina šīs patiesības. Tātad visi ir dievi?!
Šīs mācības rada ilūziju, ka esi gudrāks par citiem. Man tas vienā brīdī pamatīgi sakāpa galvā. Ļoti pieauga lepnība. Turklāt es slāpēju savas dusmas un skumjas, jo šķita – pameditē, un būsi atkal laba, pareiza. Bet manī viss juka un bruka, sašķēlos asās lauskās.
Reiz skatījos uz sevi spogulī un piepeši apjautu, ka atrodos gandrīz uz nojukšanas robežas. Gribēju būt vieda, palīdzēt citiem, bet kas no tā iznāca?!
Atceros, neirologam teicu: es gribu izdarīt tā, lai labi justos, un tad varēšu dzīvot. Ārsts pasmaidīja: jums ir jādzīvo, lai labi justos. Tas bija gudrs ārsts.
Man ļoti palīdz iespēja kustēties. Ja vadu nodarbības vai kādu masēju, uzreiz jūtos labāk. Tomēr sevi atjaunot tā īsti spēju tikai caur ticību. Pašai ar saviem spēkiem, ar gribasspēku un pašiedvesmu vai dažādām tehnikām man neizdevās dzīvot šeit un tagad. Tas kļuva iespējams tikai aiz Dieva žēlastības vairoga.
Pārliecinājos, kāds spēks ir lūgšanai, ja lūdz no sirds, nevis prāta. Lūgšanas spēks darbojas pārdabiskā līmenī, cilvēkam tas nav aptverams, taču stiprina ticību, paļāvību Dievam, un atnāk tādi situācijas risinājumi, ko nemaz neesi gaidījis.
Ko vēl būtisku esi sapratusi?
Bērnībā gribēju izpelnīties, būt laba, tāpēc sāku melot. Baidījos pateikt, kā jūtos, slēpos, sevī kaut ko sažņaudzu un vēlāk tāda sapīta pa dzīvi arī staigāju. Tagad esmu nokļuvusi sev daudz tuvāk. Lūdzu Dievu, lai atbrīvo mani no visiem meliem, kas bijuši dzīvē.
Esmu sakārtojusi attiecības ar vecākiem. Vienā brīdī iedomājos: ko tad, ja vecāki aizies mūžībā un es tos vārdus nebūšu pateikusi? Kad pirmo reizi apzināti pateicu tētim, ka viņu mīlu, mēs apķērāmies un tā ilgi stāvējām. Tas bija liels pavērsiens mūsu attiecībās. Ar mammu bija grūtāk, ilgi tam gatavojos, tomēr man izdevās. Tas atvēra durvis, kas ilgstoši bija ciet.
Ja nav piedots līdz galam, ja līdzi velkas ģimenes nesakārtoto attiecību aste, sievietei nevar izdoties attiecības arī ar vīrieti, viņa nespēj atvērties, uzticēties, mīlēt. Laikam tā bija ar mani.
Zinu, ka joprojām jāuzmanās, jo nobrukšanas veselībā var atkārtoties. Jāļauj sev pietiekami daudz atpūtas. Šogad beidzot atkal paņēmu kārtīgu atvaļinājumu – četras brīvas nedēļas. Un pirmo reizi gāju svētceļojumā, kas bija īpašs un ļoti garīgs piedzīvojums.
Kopš septembra atkal esmu studente, iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijas fizioterapijas programmā.
Rudītes pieredzē balstīti ieteikumi
Ja vēlas gūt pārliecību
■ Katru dienu uzsākt un pabeigt ar pateicību un lūgšanu.
■ No rīta pacelt rokas virs galvas un kārtīgi pastiepties. Nedaudz pavingrot vai uzdejot pie mūzikas, kas patīk. Dienas lādiņš garantēts!
■ Vajag ļaut sev izpausties radoši, šo enerģiju neapslāpēt, jo citādi tā var saēst no iekšpuses.
■ Nepieciešams pabeigt iesākto.
Ja ir veģetatīvā distonija
■ Nebaidīties lūgt palīdzību speciālistiem, it īpaši, ja nepatīkamie simptomi ieilguši.
■ Pārskatīt savas dzīves prioritātes un sakārtot tās vajadzīgajā secībā.
■ Ja prātā bieži dominē negatīvas domas, stereotipi, bailes, ieciklēšanās, jācenšas rast veidu, kā to mainīt uz pozitīvo. Mans pamats ir Dievs, ticība un paļāvība.
■ Ievērot dienas režīmu, lai būtu atpūta, labs miegs, piemērota fiziskā aktivitāte, saskare ar dabu.
■ Sakārtot attiecības ar tuviniekiem un citiem cilvēkiem.
■ Nav situācijas, ko nevarētu atrisināt, vienmēr ir kāds ceļš, kas ļauj virzīties tālāk.
■ Un visbeidzot – otra dzīves kurpēs neviens nevar iekāpt, universālas receptes nav, tāpēc veltīgi dot padomu…
