Arī manī ir kaut kas unikāls! 0
Bieži sevi salīdzinu ar citiem, it sevišķi ar vienaudžiem, kuri, manuprāt, dzīvē paveikuši vairāk nekā es. Patiesībā, šādi domājot, sevi dzenu postā. Katrā cilvēkā ir kaut kas unikāls. Ja sākšu salīdzināt ar citiem, unikālo sevī nesaskatīšu. Vienmēr redzēšu kādu, kurš ir labāks par mani, lai kā es censtos attīstīties. Līdz ar to pastāvīgi jutīšos mazvērtīgs.
Domāšana sastāv no pieredzes. Zināšanas nesniedz spēju izcili domāt. To rada veids, kā cilvēks prot sasaistīt zināšanas un pieredzi.
Domāšanas uzlabošanai var arī lasīt grāmatas, kas ir ļoti sarežģītas un var šķist pat neinteresantas. Tomēr tas ir lielisks treniņš, turklāt cilvēki pēc tam atzinuši, ka lasīšana attīstījusi smadzeņu darbību. Pat ja nesaprotu, lasu. Tā smadzenēm ir pamatīga fizkultūra. Tiesa, cilvēkiem, kuriem ir grūti koncentrēties, lasīšana var izraisīt diskomfortu.
Ar skaidru prātu
Brīvdienās došanās pie dabas uz divām trim dienām, šajā laikā vispār neizmantojot mobilās ierīces, radošo ideju daudzums palielinās par 30–50 procentiem. Tomēr, ja prāts pārpilns domām, neko jaunu tajā nevar ielikt. Jārada tukšums, lai spētu nedomāt ne par ko. Jāiztēlojas, ka domāšana ir māja ar septiņiem rūķīšiem. Katram no viņiem ir savs pienākums: vienam – nomazgāt traukus, otram – uzpost māju, trešajam – pagatavot ēdienu utt. Katrs kaut ko dara, bet viena rūķīša uzdevums ir sagaidīt ciemiņus. Kāds pazvana pie durvīm – lieliski, nāciet iekšā! Tomēr viesi nāk arvien vairāk un vairāk, rūķītis nepagūst visus uzņemt, tāpēc sauc palīgā pārējos. Citi rūķīši iesaistās, bet līdz ar to viņu pienākumi netiek izpildīti. Tāpēc vajag ierobežot viesu (informācijas) uzņemšanu.
Ja cilvēks no darba atnāk noguris, bet tik un tā ieslēdz televizoru vai lasa ziņas internetā, nekontrolējot uztverto informāciju, piecu minūšu laikā viņš nonāk it kā hipnozes stāvoklī. Informācija krīt zemapziņā – esmu atvēris savas mājas durvis, laižot iekšā pilnīgi visu. Ja smeļas informāciju, jābūt ar skaidru prātu, gatavam uztvert, nevis pasīvi ļauties. Pašam jānonāk pie lēmuma, vai gribu ko darīt sevis labā, lai prātu atvērtu. Vai esmu gatavs tam, kas var notikt, ja sākšu kustināt šīs lietas. Vai tam, kas var nenotikt, ja to nedaru. Ko es varu nesasniegt un ko varu zaudēt? Iespējas ir katram, un katrs pats ir atbildīgs par to, vai tās izmantot vai ne. Ja pieņemšu lēmumu kaut ko mainīt savā domāšanā, jāsaprot, ka, iespējams, būs diskomforts. Taču cilvēks sasniegs daudz vairāk nekā tad, ja turpinās domāt un uztvert tāpat kā līdz šim. Tomēr pašam jāizvēlas, vai dzīvot ar smaidu vai sakostiem zobiem. Darīt ar prieku vai ar milzu piespiešanos. Gūt gandarījumu no tā, ko dara, vai darīt tāpēc, ka nevar nedarīt.
Lai spertu šo soli, viens no būtiskākajiem aspektiem ir nevis gribasspēks, kas var pat radīt problēmas, bet gan – atrast patiesu motivāciju un jēgu.
Ja dari to, kas patīk, būsi pašrealizējies un apmierināts ar dzīvi!
