Kā izlauzties ārpus domāšanas rāmjiem. Smadzeņu higiēnas zelta sešnieks 0
Bieži prātoju, kā pārvarēt sevi un izlauzties ārpus ierastās domāšanas rāmjiem, kā kļūt atvērtākam un radošākam. Ik pa laikam nospriežu, ka to nevaru, jo mans prāts ir radīts kaut kam vienkāršam un pelēkam. Tomēr katrā no mums slēpjas kas īpašs – tikai jāprot atklāt. Vērsos pie eksperta, kurš zina, kā attīstīt domāšanu un prātu.
Pēteris Urtāns ir ergoterapeits, kurš specializējies psihiatrijā un pirms vairākiem gadiem nodibinājis smadzeņu treniņu centru RigaBrain. Viņš pastāstīja, kā izlauzties ārpus domāšanas rāmjiem.
Izvēli ietekmē pieredze
Izrādās, domāšanas rāmjos esmu ielikts jau kopš dzīves sākuma, jo izdaru izvēli un pieņemu lēmumus, lielākoties pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi, kas ir kā nospiedums smadzeņu darbībā. Tas ir pieredzētais un piedzīvotais, deviņus mēnešus esot mammai vēderā. Viņas pārdzīvotais atstājis ietekmi arī uz mani. Tie var būt spēcīgi un ilgstoši emocionālie pārdzīvojumi, stress un stimulējošu vielu lietošana.
Nospiedumus zemapziņā var atstāt arī ilgstoša neziņa, piemēram, vai mani atlaidīs no darba vai ne. Tās dēļ smadzeņu sistēma aktīvi darbojas un meklē atbildes, nevar nomierināties un visu laiku patērē enerģiju. It kā uz automašīnas bremzes pedāļa būtu uzlikts ķieģelis, bet cilvēks tik un tā spiež gāzi, mēģinot kaut kur aizbraukt.
Tas rada smadzenēs nospiedumus, kam pakārtotas cilvēka izvēles – tās jau 90% gadījumu tiek pieņemtas automātiski. Ja saprot, ka šie mehānismi pastāv, un sāk mērķtiecīgi rīkoties, lai no nospiedumiem atbrīvotos, smadzeņu sistēma piedāvā jaunas iespējas. It kā esmu tajā pašā vidē, taču jau redzu jaunas idejas.
Apspiestas emocijas?
Ceļā pretī skaidrākai domāšanai, lai spētu pieņemt katra individualitātei atbilstīgākus lēmumus, derētu apzināties, vai ir kādas neatrisinātas psiholoģiskas problēmas. Ja tādas ir, vēlams apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu, lai ar tām tiktu galā. Pretējā gadījumā savus lēmumus pieņemšu, pamatojoties uz šiem pārdzīvojumiem. Daudzi cilvēki no tiem neatbrīvojas, bet brīdī, kad zūd produktivitāte, izmanto gribasspēku. Un tā katru reizi, kad rodas sarežģījumi. Tomēr neatrisinātie jautājumi laika gaitā uzkrājas, emocionālo slūžu noturēšana prasa milzīgu piepūli un resursus. Cilvēks nejūtas brīvs, pastāvīgi ir sasprindzis. Piemēram, kāds priekšnieks apzinās, ka kliegt uz citiem ir slikti un ka tas neveicina darba ražīgumu. Ar gribasspēku viņš iemācās sevi kontrolēt un uz cilvēkiem vairs nebļauj. Citādi rīkojas tas, kurš noteiktā situācijā sevi nevis kontrolē ar gribu, bet gan novērš pamatiemeslu, kas izraisīja automātisko rīcību – kliegšanu. Šā iemesla vairs nav – nav arī vajadzības saņemties, lai apspiestu tā izraisīto reakciju.
Vajadzētu saprast, vai ar savu gribasspēku nenodaru sev pāri. Var jau būt, ka vēlos kļūt labāks un sasniegt daudz vairāk, tomēr, ja neatrisinu dziļāku problēmu, iznāk, ka būvēju lielu māju uz nedrošiem pamatiem. Lai noturētos, tādai vajadzēs daudzas stutes.
Vienu daļu pieredzes veido piedzīvotais, otru – tas, kas mantots no cilvēkiem, ar kuriem kopā būts līdz četru piecu gadu vecumam, jo no otra var pārņemt elektromagnētisko aktivitāti. Katram ir unikāls smadzeņu elektromagnētiskais ritms. Atrodoties ciešākā saskarsmē ar citiem, cilvēks var pārņemt viņu elektromagnētiskā ritma īpatnības, jo īpaši agrā bērnībā, kad strauji attīstās smadzeņu šūnas un savienojumi. Ja elektromagnētiskā aktivitāte mantota no kāda cita, tas var radīt noteiktus pieņēmumus par to, kādā virzienā dzīvē doties, taču tie var būt saistīti, piemēram, ar vecāku pārdzīvojumiem, kam viņi nav tikuši pāri.
