Bez ierunām un komentāriem 4
Juris: Nav svarīgi, ko šis cilvēks pirms tam sadarījis, pieņemam tādu, kāds ir. Tas ir mūsu princips. Taču pašam jābūt motivētam mainīties. Daudzi saka – kāda jēga palīdzēt, ja pēc tam tāpat ies un dzers?! Bet vismaz tagad viņi neapdraud ģimeni, kaimiņus un garāmgājējus, nevienu neapzog. Nenoliegšu, liela daļa neiztur. Viens ir gatavs nedzert vien pāris dienu, kamēr ir slikti, cits drīz vien secina – šī metode nepalīdz. Tomēr te ikviens var pārliecināties – no atkarību slazda iespējams izkļūt. Kāds nelieto jau četrus mēnešus, vēl kāds – gadu. Te ir svaigs gaiss, regulārs ēdiens, iespēja gulēt tīrā gultā, fiziski pastrādāt un pat vingrot uz trenažiera.
Mamma zvana uz centru – vai viņam labi, vai visa pietiek? Jau aizmirsusi, kā dēls viņu sita un atņēma pensiju! Cita lūdzas, lai palīdzam dēlam, bet viņam pašam ne silts, ne auksts. Iznāk, ka palīdzam mammai?! Kad pasakām, ka 40 gadu vecumā dēlam pēdējais laiks dzīvot atsevišķi, lai nomaina mājas atslēgu, mammīte vaimanā – cik jūs nežēlīgi.
Naira: Dažreiz patiešām jāizdara tā, lai kristu vēl zemāk, lai saprastu, ka beidzot jārāpjas laukā. Bet šī metode ne katram der. Tas smalki jājūt, čujs ar laiku izveidojas. Kad mūsu audžudēls Ivo dzīvoja Īvandes mājā, daudzi uzstāja – viņš jāpadzen, jo neievēro noteikumus. Juris stingri teica – viņš paliks. Tagad Ivo ir pilnīgi mainījies, nesen apprecējās, abi ar Kristinu strādā Zirās, palīdz citiem.
Lasu centra iekšējās kārtības noteikumus: nelietot mobilos telefonus… bez ierunām un komentāriem ievērot un paklausīt… neturēt pie sevis skaidru naudu… neslēgt istabas durvis… visu saskaņot ar darbiniekiem…
Naira: Noteikumus uzzina vispirms, tad var izlemt, vai vēlas un spēj tā dzīvot. Ja radis klaiņot, ir grūti laikā celties, strādāt un ievērot dienas režīmu.
Dzīves ritms ir visai noslēgts no ārpasaules. Saskaņojot ar vadību, drīkst ierasties ciemiņi. Nesen kādai meitenītei jauki nosvinējām divu gadu jubileja, bija sabraukuši radi, omītes.
Telefons arī ir liegts, to izmanto tikai ar atļauju. Ja ļautu zvanīt, vecā dzīve neglābjami nāktu virsū. Trobelē ne tikai bijušie pudeles vai devas brāļi, bet arī radinieki. Brēc klausulē: ko tu tur sēdi, tu taču esi sektantu nagos!
Kuldīga nav lielpilsēta, te cits citu pazīst. Pieskrien uz ielas un nolamā – ģimeņu šķīrēja, briesmone… Esam daudz apsaukāti un apmeloti. Sākumā raudāju, ļoti pārdzīvoju. Taču mans Tēvs debesīs vēl vairāk dod svētību, ja tiekam zākāti viņa vārda dēļ. Palīdzēt – tā ir mūsu galvenā doma.
Mūs paceļ un tur
Juris: Lielākā daļa centra iemītnieku nāk no antisociālas vides. Palīdzam apgūt elementāras prasmes, kas zudušas vai nekad nav bijušas. Paši gatavo ēst, mācās rīkoties ar finansēm. Citādi, ja tiek pie naudas, sapērkas saldumus un kondensēto pienu, nevis pamperus mazajam.
Mums ir rīta un vakara apļi, lasām Bībeli. Ir iespēja runāties ar psihologu un narkologu. Televizorā skatāmies tikai labas filmas, bet ne vardarbību vai muļķīgas ekstrasensu cīņas. Ir zināms, ka mūzika spēcīgi atsauc atmiņas, tādēļ pārsvarā skan Kristīgais radio. Cenšamies, lai valdītu liela atklātība, melus neciešam.
Ko tad, ja tomēr melo, ja ir kāds pārkāpums?
Naira: Recepte vienkārša – stunda darba. Taču strādā viss centrs, ne tikai tas, kurš sodīts. Citādi sāk to izmantot – lai citi lasa Bībeli, es iešu strādāt. Nē, vakarā, kad bērni aizmiguši, visi dodas nokasīt grīdai veco krāsu.
Centrā pašlaik dzīvo 17 cilvēku, arī septiņi bērni. Stāstījāt, ka dažreiz nācies pat aizņemties, lai nosegtu elektrības maksu. Kur ņemat spēku, lai dūša nesašļuktu?
Juris: Nekas mums neizdotos, ja apņemtos tikai sev pierādīt vai savākt pluspunktus pasaules priekšā.
Naira: Palīdz apziņa, ka esam uzņēmušies atbildību par cilvēkiem. Noturēties ļauj ģimene, prieks par saviem bērniem, draudzes atbalsts. Bet pāri visam – Dievs. Viņš mūs paceļ un tur.
Vīrs reizēm skaidro mūsu centra iemītniekiem – neko taču nezaudēsiet, ja lūgsiet. Lūgšana palīdz neielaist sevī slikto domu, neļauj tai attīstīties.
Tādēļ nav pat jāiet uz baznīcu vai jāķeras pie kāda rituāla, var vienkārši aprunāties ar savu Tēvu. Dievs, ja esi, parādi to manā dzīvē.
