Iegūt uzticību un palikt 4
Kā jūs satikāties? Vai arī tajā ir kaut kas brīnumains?
Naira: Viss šis laiks ir gandrīz neticamu pārsteigumu pilns. Ticu – ja Dievs kādam pieskaras, tas notiek arī ar viņam apkārt esošajiem cilvēkiem. Pat ar tiem, kuri nav kristieši.
Pabeidzu Kristus mācekļa skolu. Mani ieteica darbam Kuldīgas sociālajā dienestā. Tā bija liela uzticēšanās – es, narkomāne ar četru gadu stāžu, sieviete, kurai kādreiz atņemtas mātes tiesības…
Pirmos mēnešus mēs, divas darbinieces, sēdējām pie viena galda. Kolēģe strādāja ar invalīdiem, es – ar atkarīgajiem. Vēlāk izveidoja šļirču apmaiņas punktu, lai ierobežotu HIV un AIDS straujo izplatību narkomānu vidū. Sākumā neviens nenāca. Pacietīgi gaidīju, lūdzu Dievu, lai kādu atved. Pirmais ieradās, bet tā nedroši, vispirms lūrēja aiz stūra. Vēlāk šajā kabūzītī strādājām kopā ar Juri. Ziemā bija tik auksti, ka sēdējām jakās.
Ar Juri bijām pazīstami, bet ne draugi. Reiz satiku viņu smagā brīdī starp tiesu un cietumu. Neesot, kur palikt. Piedāvāju izmitināt virtuvē uz matracīša. Kad rudenī Juri atbrīvoja, mūsu ceļi saslēdzās. Viņš bija izvārdzis, nomocīts. Labāk neatkārtošu, ko teica mana mamma, Juri pirmoreiz ieraugot… Sākām no nekā, mitinājāmies šaurā dzīvoklītī, kur bija tikai dažas mēbeles. Vēlāk kopā strādājām arī Būdā, tā bija iesaukuši dienas centru, kur pulcējās bijušie ieslodzītie un atkarīgie. Nodibinājām biedrību Saules sala, lai palīdzētu šiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā. Tad izdomājām rīkot nometni. Uzrakstīju projektu Pasaules Bankai. Kad ieskaitīja pirmo naudu, tas šķita īsts brīnums.
Jūsu dzīvē ir daudz pārmaiņu. Kad pirms pieciem gadiem saņēmāt Latvijas lepnuma balvu, nesen bija piedzimuši dvīnīši Marta un Marks. Jūsu vecākajai meitai Sārai tagad jau deviņi gadi. Lielā māsa Leila dzīvo Anglijā un dāvājusi jums mazdēliņu. Abi esat diplomēti sociālie darbinieki, beiguši Liepājas Universitāti.
Naira: Sākām studēt, kad Sārai bija četri mēneši. Pabeidzām, kad dvīņi nosvinēja pusgada jubileju. Turklāt bez neviena parāda un kavējuma!
Šogad Rīgas Stradiņa universitātē ieguvu maģistra grādu mākslas terapijā. Papildus apgūstu programmu Bērna emocionālā audzināšana. Tas noder, lai palīdzētu mūsu centra vecākiem.
Juris: Sākumā nedomājām darboties ar ģimenēm. Taču, strādājot dienas centrā, jutām, ka vajag ilgstošāku palīdzību. Jā, cilvēks ir gatavs mainīties, dara visu, lai tā notiktu. Dienu pavada mūsu centrā, bet ko vakarā? Lai dodas atpakaļ pie vecajiem draugiem kādā pažobelē?! Atradām telpas Kuldīgas nomalē. Taču drīz sapratām, ka šādam centram jābūt tālu no pilsētas. Ikvienā brīdī pagalmā varēja ievelties pudeles brāļi, arī pašam centra iemītniekam vajadzētu vien desmit minūšu, lai aizietu pēc kārotā.
Sākām saimniekot Līvānu mājā Īvandes pagastā, tur pārsvarā dzīvoja ļaudis pēc ieslodzījuma.
Naira: Pirms pusotra gada centrā nonāca vīrs ar sievu, kuriem bija atņemtas vecāku tiesības. Bērni bija mazi, drīkstēja ciemoties. Jau pēc gada ģimene viņus atguva, sāka atkal dzīvot Kuldīgā. Tas bija milzīgs prieks! Nesen šis vīrietis teica: bez jūsu atbalsta mēs nebūtu kopā ar bērniem, es droši vien sēdētu cietumā. Tādēļ Zirās dodam iespēju arī ģimenēm. Te vēl dzīvo vientuļās māmiņas. Krīzes centrā drīkst palikt vien mēnesi, bet pēc tam?
Nesen zvanīja no Igaunijas, meklēja dzīvesvietu mātei ar bērnu, sieviete ir atkarīga no heroīna. Visā Baltijā nevarēja atrast patvērumu, neviens neuzņēmās atbildību. Teicām – labi, lai brauc.Vienu sievieti izmitinājām pie mums trīs mēnešus pirms dzemdībām. Pēc tam biju klāt svētajā brīdī, pārgriezu nabassaiti. Puika aug dūšīgs, mamma cenšas būt uz gaišā ceļa.
