Nevajag smilšpapīru smadzenēs 4
Kā jums izdevās tikt vaļā no atkarības, mainīt dzīvi?
Naira: Atkarība ir jūtu slimība. Tātad jāmeklē cēlonis. Saknes un augsne visbiežāk ir piedzīvota vardarbība, kauns, skumjas vai vientulība, arī mīlestības trūkums. No visa tā vēlāk aug līki zari – narkotiku, azartspēļu, alkohola vai cita atkarība, kurā meklē glābiņu, patveras no dvēseles sāpēm.
Man bija normāla ģimene, vienīgi maz silta tuvuma. Padomju laikos daudzās ģimenēs nebija pieņemts izrādīt mīlestību, nerunāja, ka tā nepieciešama. Kāda sieviete reiz smejoties teica – mamma tikai vienreiz mani paņēma klēpī, tramvajā, kad vajadzēja palaist sēdēt vecu tanti…
Mans mazais brālis slimoja, mamma dzīvojās ar viņu pa slimnīcām, tēvs daudz strādāja. Parasta ģimene. Man bija liels sapnis, gribēju kļūt par ārsti, jau 16 gadu vecumā naktīs strādāju dzemdību nodaļā. Tomēr mediķos netiku, stājos atkal un atkal. Tas daudz ko manī sagrāva.
Agri piedzima meita Leila, biju vientuļā mamma, bez darba. Vēlējos uzmanību, siltumu, lai būtu sava piederība, draugi. Meklēju jaunas izjūtas, emocijas. Un vēl manī bangoja mūžīgais protests.
Valodoja, ka padomju laikos, vakcinējot bērnus, vienlaikus iepotējuši arī pakļaušanos valdošajai ideoloģijai. Es bieži slimoju, tādēļ izspruku no visām potēm. Varbūt tādēļ manī plosījās sacelšanās gars?
Līdz narkotikām nonācu 26 gadu vecumā, beigās lietoju pat heroīnu. Bija interese, ko jutīšu, kā būs. Lietoju, jo to darīja cilvēki, kuri bija man svarīgi, gribēju būt kopā ar viņiem. Man nebija bail.
Tagad gan ļoti baidos par jauniešiem, kuri aizraujas ar spaisu. Tas ir visai lēti, var nopirkt interneta veikalā, kurjers pievedīs mājās. Smēķē visapkārt, skolā, uz ielas. Pēc iedarbības to varētu salīdzināt šādi – kā ar smilšpapīru pa smadzenēm. Kā šie jaunieši dzīvos pēc tam? Varu apliecināt, ka narkomāns visu mūžu dzenas pēc pirmā kaifa, cīnās ar šīm domām.
Bija laiks, kad ģimene atteicās no manis, par ko varu viņiem tikai pateikties. Meita auga pie mammas, man bija atņemtas aprūpes tiesības.
Īsts strupceļš sākās, kad nācās apglabāt tuvus draugus. Viena draudzene piedzērusies noslīka, otra nositās, vairāki draugi pārdozēja un nomira. Tas bija kā zvans, kā signāls. Meklēju izeju. Sāku ar detoksikācijas nodaļu Narkoloģijas centrā, tad motivācijas nodaļa un Minesotas programma, taču līdz galam tas nepalīdzēja. Ikreiz nonācu turpat, kur biju. Iekšējais tukšums nezuda.
Tolaik Kuldīgā bija tāds kā mošanās vilnis – narkomāni un alkoholiķi vērsās pie Dieva. Arī mans draugs, kurš jau 24 gadus lietoja narkotikas. Viņš uzaicināja uz lūgšanu sapulci. Pie sevis nosmīkņāju – laikam sajucis. Arī citiem neticēju, uzskatīju – noteikti tēlo, ka ir dikti ticīgi. Ja viņi var, es ar’ notēlošu…
Kāda paziņa uzaicināja uz evaņģelizācijas pasākumu Ceļš uz Emavu Liepājā. Tur pulcējās bijušie ieslodzītie un narkomāni, no Kuldīgas devās pilns autobuss. Sēdēju zālē un piepeši jutu – kāds uz mani it kā skatās. Kad visus aicināja nožēlot grēkus, pieņemt Jēzu Kristu, kāds it kā mudināja – ej priekšā un lūdz. Šīs grēcinieka lūgšanas laikā jutu, ka vairs neesmu tāda, kā biju. Šo sajūtu nevaru izskaidrot vārdos. Tagad zinu – Dievs mani uzklausīja. Pēc tam viss sāka mainīties. Nokļuvu kristīgā organizācijā Jaunatne ar misiju, biju brīvprātīgā, mazgāju grīdas, traukus, palīdzēju nometnēs.
Zinu, ka arī Jura dzīvē pārmaiņas sākās pēc pirmās lūgšanas.
Juris: Var kopā ar omīti iet baznīcā, doties kailām kājām uz Aglonu vai naglot krustus, bet pavisam kas cits, ja pats piedzīvo, ja tiec uzrunāts personiski un tieši.
Mana dzīve ir kā Lūkasa evaņģēlijā atrodamā līdzība par pazudušo dēlu. Tikai tad var sākties atgriešanās, ja nonāc pie atziņas – tā vairs negribu. Katram ir savs kritiskais punkts, cik zemu jākrīt. Vienam jāsaslimst, citam jāsēž cietumā, vēl kādam jāvārtās pie siles līdz ar cūkām.
Mana sile bija diezgan baisa. Bērnībā redzēju vien nemitīgas dzeršanas un kautiņus. Tēvs no ģimenes aizgāja, mammai atņēma mātes tiesības. Kad mācījos otrajā klasē, nonācu bērnunamā. Vajadzēja izdzīvot, pretī atņirdzot zobus.
Pēc armijas atgriezos Kuldīgā. Starp labajiem zēniem draugu nebija, sliktie mani atrada paši. Alkohols, bravūra, vilku likumi. Pirmo sodāmību dabūju 21 gada vecumā, nozagu automašīnu. Cietumā esmu sēdējis sešas reizes. Katrs jaunais termiņš lika pārdomāt dzīvi, apņemties sākt no jauna. Bet pēc pāris mēnešiem – atkal ieslodzījums. Kāda jēga censties?! Tāpat nesanāk, tāpat būs jāsēž, labāk došu virsū… Turpināju dzert un uzdzīvot.
Gaišākajos brīžos meklēju dzīves jēgu. Mēģināju kaut ko garīgi piedzīvot budismā un Krišnas mācībā, bet sapratu – nepalīdz, pārmaiņas nenotiek. Atkal draudēja cietums. No rīta bija jādodas uz tiesu. Jutos tik morāli noguris un bezspēcīgs, ka sāku lūgt: Dievs, ja tu esi, nāc man palīgā! Piepeši gluži fiziski sajutu – sirdi aizskar, tajā kaut kas sakustas.
Naktī parādījās spilgts sapnis, redzēju zīdaini. Sapratu – tas esmu es. Man ir dota jauna dzīve.
Tiesas sēde notika, tomēr mani neiesēdināja, saņēmu vien nosacītu sodu.
Alkohols kļuva vienaldzīgs.
Kā tas iespējams, ka gadiem ilgusī atkarība piepeši neplosa ķermeni un dvēseli?
Naira: Mani un arī Juri atbrīvoja uzreiz. Es ticu, ka Dievs šādā veidā izredz kādu cilvēku, tā nav vispārēja formula. Kādam atbrīvošana nāk ar ilgām pārdomām un lūgšanām, bet citam notiek uzreiz, ar rāvienu. Zinu, ka citi ar šo dāvanu sāk spēlēties, sak, pamēģināšu lietot, redzēs, kas tad notiks… Diemžēl brīnuma vairs nav, vien atpakaļkritiens. Atmest smēķēt gan abiilgi nevarējām. Jau bijām draudzē, lūdzām Dievu, lai atbrīvo, runājāmies ar tiem, kuri spējuši tikt vaļā. Taču, jo vairāk vēlējāmies un pūlējāmies, jo vairāk gribējās uzpīpēt. Kāpām pagrabā, lai pa kluso vilktu dūmu. Ja kāds to redzētu, būtu kauns. Taču pēc kāda gada izdevās – nospiedām cigareti, un viss.
