“Mūsdienu hokejā, domāju, tā vairs nevarētu!” Rodrigo Laviņš stāsta par savu sporta studiju un atceras labākos laikus izlasē 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rodrigo Laviņš ir ierakstījis savu vārdu Latvijas hokeja vēsturē, jo līdzjutēji joprojām ar sajūsmu atceras tās epizodes, kad Rodis, kā viņu devē hokeja sabiedrībā, uz gurniņa eleganti uzsvieda gaisā kādu no pretiniekiem.
Ilggadējs izlases aizsardzības balsts, piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs, 12 pasaules čempionātos elites grupā, divos esot komandas kapteiņa godā. Rodrigo izlasē bija no tās atjaunošanas brīža, kopā aizvadot 230 spēles, kas joprojām ir valstsvienības rekords.
Karjeras laikā izbraukājies un izspēlējies krustu šķērsu (ASV, Krievija, Somija, Vācija, Zviedrija), sešas sezonas aizvadījis Rīgas “Dinamo”, aktīvo spēlēšanu beidzot pirms pieciem gadiem. Iekodies arī trenera maizē, jo to atļauj izglītība, bet tagad aktīvi rosās ar domubiedriem izveidotajā Rodrigo Laviņa Sporta studijā, savas zināšanas dodot jaunajai paaudzei.
“Ir biedrība jeb sporta studija, zem kuras ir klubs “Baltie Vilki”, kur trenējas bērni dažādās vecuma grupās. Es neesmu piesaistīts ne pie vienas komandas, bet darbojos ar visiem, palīdzu treneriem.
Kad beigsies Covid-19 pandēmija, mums būs komandas arī Jēkabpilī, kur teju nepilnas stundas laikā pieteicās 80 bērni,” “Latvijas Avīzei” stāsta Rodrigo.
Kā radās ideja par savu sporta studiju?
Par to domāju jau sen, kad pats vēl spēlēju. Sakrita, ka dēls auga un trenējās, pārņēmu viņa komandu, bet pēc tam jau darbību paplašinājām. Vēl mums ir Fiziskās sagatavotības attīstības klubs, kur individuāli strādājam ar hokejistiem.
Tur strādājam kopā ar Aleksandru Ņiživiju. Man patīk šis darbs, drīz pabeigšu maģistrantūru tieši par fizisko sagatavotību. Jau pirms laba laika ieguvu bakalaura grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā trenera specialitātē.
“Baltajos Vilkos” mums ir teju pilna piramīda – U-17, U-15, U-13, no nākamās sezonas plānojam arī komandu U-11 vecuma grupā, tāpat pie mums nāk trenēties jaunie spēlētāji no virslīgas kluba “Mogo/LSPA”.
Kovids bērnu un jauniešu sportam ir iecirtis pamatīgu robu. To arī klubā jūtat?
Protams, un ļoti pamatīgi. Daudzi bērni ir pametuši treniņus, vairs nav pieslēgušies mūsu attālinātajām nodarbībām. Grūti noturēt interesi, ja nav kārtīgu treniņu un, galvenais, spēļu, kas ir lielākais dzinulis tajā vecumā.
Ir tādi, kas aizgājuši projām, tad uz brīdi atgriezušies, bet atkal pazuduši. Tur neko nevar palīdzēt, un tas ir ļoti bēdīgi. Sports tomēr katrai nācijai ir pamatu pamats, ilgtermiņā nodrošina veselu sabiedrību.
Skaidrs, ka Covid-19 jārespektē, bet, ja tik ilgi ticis nogriezts bērnu un jauniešu sports, tad rodas jautājums, ko valdība ar to vēlas panākt.
Joprojām esi visvairāk spēles izlasē aizvadījušais hokejists, un izskatās, ka tik drīz tevi neapsteigs.
Šis fakts man nāk līdzi diezgan bieži, ik pa laikam to kāds atgādina. Kad spēlēju, tad par to tā neaizdomājos, bet, tagad padomājot, ir forši, ļoti patīkami.
Kuri brīži bijuši tie atmiņā vairāk paliekošie izlases kreklā?
Vairāki. Pirmais prātā nāk 1997. gads, kad Latvija debitēja pasaules čempionātā elites grupā. Tas mums visiem bija kaut kas jauns, īpašas emocijas. Labi atceros arī pirmās spēles pēc izlases atjaunošanas, kad vēl Helmuts Balderis spēlēja.
Tie bija mači pret Lietuvu un Igauniju, pats sākums, varu lepoties, ka es tur biju. Protams, atmiņā ir arī tās spilgtākās uzvaras – 2000. gada uzvara Sanktpēterburgā pret Krieviju, 1996. gads Eindhovenā.
Nesen “YouTube” atradu tās spēles ierakstu, pats neko vairs neatcerējos, bet, skatoties to maču, atmiņas bija ļoti saldas. Uzvaru svinējām kopā ar faniem turpat hallē esošajā kafejnīcā, bija lieliska atmosfēra.
Unikāla bija olimpiskā kvalifikācijas turnīra spēle Rīgā pret Baltkrieviju. Atceros, ka pēc pirmajām nomaiņām, sēžot uz beņķa ar kādu komandas biedru, nospriedām, ka šī nav mūsu diena. Baltkrievi sākumā visur bija ātrāki, precīzāki, vismaz mums pašiem tā likās.
Taču beigās īsā brīdī spējām visu pavērst sev par labu. Vēl tagad, redzot uzvaras golu, kuru iemeta Semjonovs, nevaru vien nobrīnīties, kā baltkrievu uzbrucējs, šķiet, Koļcovs, tā kļūdījās. Viņš vienkārši ar muguru aizbrauca prom! Mūsdienu hokejā, domāju, tā vairs nevarētu.
Dēls Martins šosezon spēlēja Latvijas U-18 izlasē pasaules čempionātā. Kādas, tavuprāt, ir viņa perspektīvas hokejā?
Viņš nākamajā sezonā dosies uz Ameriku, kur sākumā spēlēs junioros, jo jāpabeidz vidusskola, bet tālāk plāns ir par hokeja spēlēšanu un studijām augstskolā. Izglītība ir svarīga, lai gan hokejs šobrīd viennozīmīgi ir pirmajā vietā. Viņš pats izvēlējies šo ceļu.
Galvenais progresēt, kaut vai nelieliem soļiem, bet iet uz nākamo līmeni, pielāgoties. Es, protams, esmu prasīgs, pat ļoti prasīgs. Martins ir vispusīgs, viņš var spēlēt dažādās pozīcijās un dažādās situācijās – mazākumā, vairākumā, iet uz iemetieniem.
Tas ir pluss, kas noderēs nākotnē (Martina vārds figurē šī gada NHL drafta prognozēs. – Aut.).
Otrs dēls arī trenējas hokejā?
Niklāvam, kuram ir deviņi gadi, hokejs nepatīk. Viņš spēlē klavieres. Par hokeju zina visu, bet neskatās, tikai pajautā, kā brālis nospēlējis, labi vai slikti.
Biji viens no pirmajiem, kas devās iekarot Ziemeļamerikas hokeju, bet katra hokejista sapni – spēlēt NHL – diemžēl neizdevās piepildīt. Nenožēlo?
Ja griež atpakaļ laika ratu, es apzinos tās kļūdas, ko pieļāvu jaunībā, dodoties uz Ameriku bez jebkādas informācijas. Ja būtu iespēja, būtu lietas, ko noteikti mainītu, gan par treniņiem, gan par pašu spēlēšanu.
Taču mums tolaik vispār nebija nekādas informācijas, mēs ļoti daudzas lietas apguvām pašmācības ceļā jau uz vietas Ziemeļamerikā.
Taustījāmies kā pa miglu, kaut vai par veselīgu uzturu, par gatavošanos spēlēm, treniņu metodiku. Mūsdienu hokejistiem tas viss tiek mācīts jau jauniešu vecumā.
Visvairāk spēles Latvijas izlasē
Rodrigo Laviņš 230
Aleksandrs Ņiživijs 227
Aleksandrs Semjonovs 208
Leonīds Tambijevs 208
Mārtiņš Cipulis 207
Miķelis Rēdlihs* 207
Guntis Galviņš 188
Kristaps Sotnieks* 183
Aleksejs Širokovs 182
Aigars Cipruss 173
* turpina spēlēt izlasē
