Izlases cirtes – vai saņemts gaidītais? 3
Ar ko atšķiras eko un parastu saimniecisku mežu apsaimniekošana? Kāpēc akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” ir atteikusies no izlases cirtēm Krievukalna–Vilkukalna masīvos Zemgalē? Par to saruna ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes locekli Edvīnu Zakovicu.
Edvīns Zakovics: – Krievukalna–Vilkukalna masīva vēsture ir interesanta. Pirmā pasaules kara laikā šos mežus praktiski nocirta. Kara laikā neviens par atjaunošanu nedomāja, masīvs lēnā garā atjaunojās pats. Piecdesmitajos gados Dobeles un Saldus rajonos izvietojās karaspēka bāzes. Dobeles tanku daļai apkārt bija kara mežniecība, tā bija slēgta teritorija, pa kuru uz Zvārdes poligonu gāja treniņbraucienu ceļš. Savukārt Vilkukalna–Krievukalna masīvs ietilpa civilajā mežniecībā, bet visas darbības bija jāsaskaņo ar militāristiem. Bija prasība šo ceļu maskēt, līdz ar to šeit nekāda saimnieciskā darbība nenotika. Jo biezāks un aizaugušāks, jo labāk. Tāpēc arī šis masīvs izskatās tāds, kāds tas ir šobrīd. Ļoti blīvi aizaudzis un nekopts, taču interesants, kā jau dabiski veidojies, mežs ar lielu veco audžu īpatsvaru.
Kad šajās platībās beidzās mežizstrādes ilgtermiņa līgums, mēs sagatavojām pirmo lielo Krievukalnu–Vilkukalna meža apsaimniekošanas plānu. Mēs to veidojām kā rekreācijas ekomežu, jo tajā atradās nacionālo partizānu bunkurs. Tā ir vēsturiska vieta, kuru katru gadu apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku gan no Latvijas, gan Lietuvas. Tāpēc arī kā centrālo objektu šajā masīvā veidojām nacionālo partizānu bunkuru, pakārtojot tam ceļu tīklu, transporta kustības plūsmu un stāvlaukuma izbūvi.
– Kāpēc tika mainīts šā masīva apsaimniekošanas plāns?
– Pirmajā apsaimniekošanas plānā bijām paredzējuši strādāt ar izlases cirtēm. Taču sapratām, ka, ņemot vērā šajā mežā nenotikušo saimniecisko darbību, ir problēma – ļoti izplatīta sakņu trupe. Līdz ar to pāris gadu pēc izlases cirtes, kad kokiem paveras amplitūda, lai šūpotos, saknes izkustas un sākas koku kalšana. Mainot apsaimniekošanas plānu, mēs saglabājām principu – ārkārtīgi piesardzīga ciršana samazinātos apjomos, izmantojot gan izlases cirtes, gan neliela apjoma – līdz diviem ha lielas kailcirtes.
Tāpēc arī mūsu skatījums, kā šādu mežu labāk apsaimniekot, nesakrīt ar oponentu redzējumu. Tā audze tik un tā būs jānocērt, tikai izmaksas šādā ilgā laika posmā sanāks daudz lielākas.
Iznākums skaidri parāda – no izlases cirtēm gaidītais nav saņemts. Latvijā ar kailcirtēm ir saimniekots simt un divsimt gadu, un meži ir atpakaļ vietā. Izlases cirtes, kā to izpildi grib redzēt citas interešu grupas, Meža likumā ir ieviestas pirms gadiem sešpadsmit. Desmit gadus tas tika īstenots, līdz šo normu – vienmērīgas izlases cirtes līdz biezībai 0,4 – klusītiņām izņēma laukā. Izrādījās – priežu audzes, kas ir saulmīles, cērtot šādā veidā, tiek zaudētas.
Izlases ciršu pieredze ir pārņemta no Lielbritānijas, kur to izmantoja latviešu mežkopis Tālis Kalnārs. Taču šī metode pamatā izmantota cieto lapu koku – dižskabāržu audzēs, kas ir ēncietīgas kā mūsu egle, taču ar dziļām saknēm, kādas eglei nav.
– Vai partizānu bunkuram piegulošajā mežā esat plānojuši 4 ha lielu kailcirti?
– Kad janvārī mēs šajā masīvā sākām 1,8 ha lielu kailcirti, izplatījās baumas, ka mēs cērtam mežu pie bunkura un gandrīz brauksim tam pāri ar meža tehniku. Tas sabiedrībā radīja lielu rezonansi, mums zvanīja deputāti no Nacionālās apvienības un pieprasīja tikšanos mežā, lai redzētu, ko mēs tur esam sadarījuši. Aizbraucām un pārliecinājāmies, ka bunkura apkārtnē, trīs kilometru rādiusā nekāda saimnieciskā darbība nav notikusi. Arī šodien mēs pie bunkura un noteiktā rādiusā ap to neko neplānojam cirst. Tur varētu būt runa tikai par kāda sausa vai bīstama koka noņemšanu.
Taču mēs joprojām saņemam pārmetumus, ka šeit nevajag strādāt ar kailcirtēm. Pēdējās vēstulēs ir izteikta vēlme, lai mēs šeit saimniecisko darbību neveiktu vispār. Taču tādā gadījumā statuss, ko vēlas dabas draugi, ir aizsargājama meža statuss. Vai nu tas ir dabas liegums, vai dabas parks, vai mežaparks. Ja ir vēlme veidot dabas liegumu – mēs neesam pretim, bet tad ir jārunā ar pašvaldību, šis jautājums jāizliek sabiedriskai apspriešanai un par tā statusa maiņu jālemj Saeimas deputātiem.
– Cik lielu platību aizņem šis masīvs?
– Krievukana–Vilkukalna masīvs ir ap 3000 ha, bet dabas draugi vēlas šim masīvam pievienot vēl arī citus apkārtējos mežus, kas kopā veidotu pāri par 4000 ha.
Parēķinājām, ja mēs šajos mežos īstenotu to, ko no mums prasa, tad nākamajos piecos gados mēs valstij tikai dividendēs vien nesamaksātu 800 000 eiro.
– Kā mainās prioritātes, strādājot rekreācijas un parastā mežā?
– Atšķirībā no parasta saimnieciskā meža, rekreācijas mežos ir ievērojami samazināti ciršanas apjomi.
– Kāpēc iebilstat pret vilku slazda atjaunošanu?
– Vilku slazds ir deviņdesmitajos gados tapis mežsargu darbs, laikā, kad Krievukalnu masīvā bija manīts vilks. Lai mēģinātu to noķert, vīri bija uzkonstruējuši šādu veidojumu. Protams, vilks pazuda un arī par slazdu visi aizmirsa. Taču radās leģenda, ka tas ir sens veidojums. Mūsu skatījumā šis objekts ir jānovāc, jo tas ir bīstams.
Mēs šīs vietas attīstību redzam savādāk – ir ļoti skaistais skats, kas paveras uz Zemgales panorāmu, kad uzkāpjam Krievukalna augstākajā vietā. Mūsuprāt, tur būtu vērts ieguldīt līdzekļus skatu laukuma izveidei.
– Ja cilvēki vēlas strādāt valsts mežu labā, vai nebūtu pareizi viņus iesaistīt?
– Sabiedriskā kārtā? Mums ir talkas… Nopietnus darbus, piemēram, infrastruktūras izbūvi, mēs atbilstoši visiem nosacījumiem piedāvājam tirgū, un ir vesela rinda noteikumu, kurus mēs šiem darba veicējiem prasām ievērot. Ja mēs tā vienkārši teiksim – mīļie, ejiet un strādājiet, tad, nedod Dievs, ja kādam kas notiks. Jāatbild būs tiem, kuri šo teritoriju apsaimnieko. Tāpēc mums ir ļoti grūti šādas vēlmes apmierināt.
– Ja kādā no pašvaldībām izveidos darba grupu, kurā spriedīs par šo mežu apsaimniekošanu, vai piedalīsieties?
– Darba grupa, visticamāk, sanāks tad, kad šajā vietā būs izveidots dabas liegums, mežaparks vai vietējās nozīmes dabas parks. Ja mūs uzaicinās ar savu padomu, piedalīsimies labprāt, taču atbildīga par šo zemi būs pašvaldība. Taču vispirms, apzinoties, cik tas maksās, ir jāmaina meža masīva statuss. Tam, ko šobrīd vēlas dabas draugi, – lai mēs rekreācijas mežā pārtrauktu koksnes ieguvi, nemainot šā masīva statusu, mēs nevaram piekrist.
– Vai sabiedrībai ir iespējams iepazīties ar cirsmu plāniem?
– Ciršanas plāni ir pieejami mūsu mājas lapā.
VIEDOKĻI
Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: “Kailcirtes nav tikai stāsts par lētāku resursu ieguvi – tā ir nepieciešamība, ja mēs vēlamies gan priecāties par Latvijas mežiem, gan izmantot tos kā resursus valsts labklājībai. Latvijā izplatītākā koku suga ir priede, kas ir izteikta saulmīle, un tā nevar atjaunoties, neveicot kailcirti. To var apstiprināt meža zinātnieki, un par to var pārliecināties ikviens, apskatot teritorijas, kurās pirms gadiem desmit veiktas izlases cirtes. Vienīgā koku suga Latvijā, kas būtu piemērota izlases cirtēm, ir egle, kaut gan arī egļu audzēm pēc izlases cirtēm ir problēmas ar noturību un veselību. Par to varam pārliecināties daudzviet, arī Īles mežos.”
Sniedze Sproģe, Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos: “Lēmums par to, kādos mežos dzīvot – saimnieciski izmantojamos vai aizsargājamos –, ir jāpieņem vietējiem iedzīvotājiem. Ieguvumi un zaudējumi jāliek svaru kausos un jāsaprot, cik tas maksās un kas par to būs atbildīgs. Nav jau dabas liegumā jāiekļauj tūkstoš un vairāk hektāru, var izvēlēties kādu īpašu nogabalu. Tik un tā tas ir nopietns lēmums. No man iesniegtajiem materiāliem saprotu, ka par šādām lietām pagaidām domāts netiek.”
