Ronalds Ķēniņš: Izlasē ienāk talantīga paaudze 0
Lieliskā formā un labā omā – lidojošs Latvijas hokeja izlasē šopavasar ir Ronalds Ķēniņš. 27 gadus vecais uzbrucējs ir vienīgais valstsvienības hokejists, kurš šosezon virs galvas cēla kausu, Cīrihes komandā “ZSC Lions” kļūstot par trīskārtēju Šveices čempionu.
Trenera uzticība
Rgulārajā turnīrā “Lions” ierindojās tikai septītajā vietā, bet izslēgšanas spēlēs izdevās daudz jaudīgāks hokejs. “Nomainījās treneris, un sākām visu no sākuma, īpaši izslēgšanas spēlēs – pirmajā kārtā uzvarējām, ieskrējāmies un uzvarējām arī otrajā. Finālā bija grūti, jo spēki gāja mazumā, bet zinājām, ka tieši tāpat ir arī pretiniekiem,” stāsta Ķēniņš, piebilstot, ka treneru maiņa viņam nākusi par labu. “Daudz spēlēju vairākumā un mazākumā, jutu, ka esmu vajadzīgs komandai un trenerim. Hokejistam tas ir ļoti svarīgi. Atdodu sevi par simts procentiem, tāpēc gribētos, lai komanda un treneri palīdz.”
Izslēgšanas cikla 18 spēlēs Ķēniņš guva desmit punktus jeb tikpat daudz, cik turnīra 40 mačos. Lielākoties var novērot pretēju ainu – sezonas laikā hokejists spridzina, bet pavasarī pazūd, jo tad ir ātrāka un fiziskāka spēle. “Man tā ir parasti – nevaru savā stilā noskraidīt visu sezonu. Zinu, ka izslēgšanas spēlēs, ja gribi pacelt kausu, katrā mačā jāiet uz maksimumu. Tas ir mans pluss, allaž izdodas labāk nospēlēt pavasarī, piesūcos adrenalīna, un man tas palīdz.”
Fināla sērijā “ZSC Lions” ar 4:3 pārspēja “Lugano”, kuras vārtus sargāja Elvis Merzļikins. “Tas bija īpaši, izbaudīju finālu vairāk, zinot, ka tajā piedalās divi latvieši. Gribētos, lai abi būtu vienā komandā, bet spēlējām viens pret otru, un vienam bija jāuzvar, otram – jāzaudē. Bez Elvja viņi netiktu tik tālu,” uzskata Ronalds Ķēniņš.
Vairāk izbauda, mazāk trako
Uzbrucējiem jācenšas ripu vārtos dabūt jebkādiem līdzekļiem – arī nospēlējot agresīvi pret vārtsargu, izsitot viņu no ritma. “Ja godīgi, negāju tā strikti, nemēģināju traumēt. Ja bija iespēja, metu pa vārtiem. Bet provocēt draugu ir pagrūti, lai gan dažas reizes bija tādas – viņš man nodarīja pāri, un es dusmojos. Bija patīkami spēlēt, šo sēriju nekad neaizmirsīšu.” Ronalds gan piebilst, ka Elvi var izsist no līdzsvara, arī viņa nervi nav no tērauda. “Bet pārspēt gan ļoti grūti. Dažreiz viņš nemaz neredz metienu, bet ripa nonāk tvērējcimdā. Ļoti labs vārtsargs, vienmēr cīnās līdz galam – pat reizēs, kad gandrīz jau sāc priecāties, viņš izjauc tavus plānus.”
“Finālā Ronalds, manuprāt, bija vērtīgākais spēlētājs,” ar uzslavām atbild Elvis Merzļikins. “Nesaku to tāpēc, ka viņš ir mans draugs, atdeva maksimumu, skraidīja kā dulls, sita visus nost, meta ripas. Ronalds ļoti cenšas, un esmu priecīgs par viņa punktiem pasaules čempionātā.”
Ronalds Ķēniņš fināla sērijai pielika punktu, raidot ripu tukšos pretinieku vārtos. “Cīrihē bija parāde, bijām pilsētā ar ģimenēm, pasēdējām, klubā pasvinējām. Kausu izcīnīt ir grūti, bet svinību brīdis tik īss.” Trešo Šveices čempionu titulu uzbrucējs izbaudījis vairāk nekā pirmos divus. “Pirmajās reizēs sāc trakot un nemaz tā īsti nepamani, kas notiek. Tagad saprotu, ka gadi iet uz priekšu, un nezinu, vai kādreiz vēl sanāks kļūt par čempionu.”
Nākamajā sezonā Ķēniņš spēlēs citā Šveices komandā – “Lausanne”. “Jau pērnā čempionāta laikā zināju, ka iešu prom, jo Cīrihē palika zviedru treneri, ar kuriem man nesaskanēja. Gribēju būt drošs par nākotni, lai nevajadzētu pārdzīvot, ka nav līguma, tāpēc parakstīju vienošanos ar Lozannu.” Cīrihes kluba īpašnieks gan pēc veiksmīgās sezonas izskaņas esot teicis, ka darīšot visu, lai dabūtu latviešu uzbrucēju atpakaļ. “Protams, ir žēl pamest šo klubu, jo tajā izaugu, un viņi man deva iespēju spēlēt profesionālā līmenī. Taču tāda ir hokejistu dzīve, mainās ģenerālmenedžeri, vienam tu vairāk patīc, citam – mazāk,” tā Ronalds.
Alus par vārtiem
Izlasē Ķēniņš un Merzļikins nepaspēja aizvadīt nevienu pārbaudes spēli, tomēr Herningā rāda savu labāko hokeju. Ronaldam šis ir septītais pasaules čempionāts, spēlēšana sarkanbaltsarkanajā kreklā viņam esot liels gods. “Komanda kļuvusi jaunāka, tajā ienāk nākamā paaudze – Balcers, Rihards Bukarts, Uvis Balinskis. Talantīgāki spēlētāji, parādās svaigums. Kolektīvs citāds. Trenerim Bobam Hārtlijam šis ir otrais gads ar mūsu izlasi, viņš zina, ko dara, ir savi mērķi, un par tiem iestājas. Pārāk tuvu sev klāt nelaiž, jo galvenajam trenerim vienmēr jāietur distance, bet ir arī asistenti.”
Nevienā no līdzšinējiem pasaules čempionātiem Ķēniņam nebija izdevies gūt vairāk par vieniem vārtiem, bet nu jau ir divi, turklāt maiņas partneri Rodrigo Ābols un Rūdolfs Balcers sagādājuši iespēju iemest faktiski tukšos vārtos.
“Ķēniņa vārti pret Vācijas izlasi bija skaistākie šajā čempionātā – lieliski nospēlēja Balcers, pēc tam Ābols, kurš varēja mest. Nemaz neredzēju Roniju aizmugurē, nodomāju, kāpēc vēl Ābols piespēlē atpakaļ, bet parādījās Ķēniņš un tukši vārti. Neticama visu trīs uzbrucēju saspēle. Tas bija ļoti svarīgs brīdis šajā mačā,” priecājās Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs, kurš bija pirmais Ronalda skolotājs lielajā hokejā – 2011./12. gada sezonā Cīrihē.
“Pret somiem dabūjām pērienu, bet dažreiz ir labi zaudēt, jo saproti, ka vajag ielēkt atpakaļ pareizajās sliedēs,” Herningā gūtās mācības novērtē Ķēniņš. “Pret Vācijas un ASV izlasēm labi spēlējām visās trīs zonās, bloķējām metienus, savukārt Elvis kā parasti bija fantastisks vārtos.”
Ķēniņš un Merzļikins sociālajos tīklos aicinājuši fanus Latvijas izlases spēles skatīties kādā Rīgas krogā, solot uzsaukt alu: Ronalds par gūtajiem vārtiem, Elvis par sauso spēli, bet abi kopā – par uzvarām. Cik liels jau rēķins? “Kaut kas ir saskrējis, bet neesmu prasījis, cik daudz. Ja Balcers atdos piespēli, tad būs vēl vārti. Tā pirmā reize viņam netīšām sanāca,” blakus esošo maiņas biedru uz zoba ķer Ronalds.
