Atis Klimovičs: Kam bija nepieciešama ieroču žvadzināšana Kalnu Karabahā? 11
Dažas dienas ilgusī karadarbība Kalnu Karabahā, pavisam negaidīti iesākusies, tikpat ātri arī pierima, jo abas puses – azerbaidžāņi un armēņi – pārsteidzoši vienprātīgi sapratuši, ka labāk tomēr vienoties par ugunspārtraukšanu un savstarpēju konsultāciju sākšanu. Visticamāk, militārajai akcijai nebija mērķa izdarīt nopietnu uzbrukumu, izstumjot pretinieku no viņa kontrolētās teritorijas. Par to liecina arī ne pārāk lielu spēku izmantošana, lai gan zināms nopietnības iespaids tika radīts, jo lokālajās kaujās tika izmantoti tanki, lielgabali un notriekti pat pāris helikopteri. Ja tā, vērts pakavēties pie atbildes uz jautājumu – kam bijusi nepieciešama šī neilgā ieroču žvadzināšana ar kritušajiem abās pusēs? Vispirms jau abu konfliktā iesaistīto pušu – Armēnijas un Azerbaidžānas – augstākajiem vadītājiem, kas aizvadītajā nedēļā guva iespēju izrādīt savu nelokāmo gribu un patriotismu, vadot savas valstis “taisnīgajā cīņā”. Un ar to panāca iespaidu – vismaz Erevānā nebija jānopūlas ar brīvprātīgo pulcēšanu, kas vēlētos piedalīties dzimtenes aizstāvībā. Tas pats sakāms par Baku, kur valdošais autoritārais valdnieks Ilhams Alijevs ar savu stingro valodu televīzijas kameru priekšā atstāja iespaidu uz daudziem vienkāršiem vēlētājiem savā valstī. Zināms, ka situācijā ar klibojošu ekonomiku un aizvien lielāku skaitu ar dzīves apstākļiem neapmierinātu pilsoņu par ērtāko tiek sameklēts tieši ārējais ienaidnieks. Tad pilsoņi pat negribot aizmirst par savām “piezemētajām” problēmām.
Abu pušu turēšanās pie savas patiesības arī turpmāk neļaus nonākt pie kaut kāda risinājuma, nolemjot neveiksmei visas sarunas nākotnē. Tas nozīmē iesaldēta konflikta turpināšanos, no kura zaudējumi ir abām pusēm – kā armēņiem, tā azerbaidžāņiem. Slēgta robeža bez saimnieciskajiem kontaktiem papildus apgrūtinājusi izaugsmi jau tā ne pārāk izcilus ekonomiskos rādītājus sasniegušajās valstīs. Tas ir jau pārlieku sen no pudeles izlaists džins, ko iedabūt atpakaļ nav iespējams. Kāda vairs jēga no sarunām, ka situācija šajās Dienvidkaukāza valstīs būtu pilnīgi atšķirīga, ja pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā abas nācijas nebūtu ļāvušās provokatīvajiem aicinājumiem atrisināt “pazemojošo” nacionālo jautājumu vardarbīgā kārtā. Tik vien tāda, lai iztēlotos, ka tas būtu devis lielus ekonomiskos labumus abām jaunajām valstīm pēc Padomju Savienības sabrukuma. Bet, tā kā notika tieši pretējais, tika pieredzēta savstarpēja slepkavošana un karadarbība, ieguva trešā puse jeb vecais impērijas centrs Maskava. Zinoši eksperti atgādināja par prasmīgi lietoto “skaldi un valdi” politiku, kas izpaudās arī ieroču piegādēs. Vienai pusei – azerbaidžāņiem – Krievija pārdeva lidmašīnas un tankus, bet armēņiem – pretgaisa sistēmas un lielgabalus. Tas pats arī tagad – Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs norādījis, ka Maskava pārdošot ieročus abām pusēm.
Taču ienākumi no ieroču piegādēm ir tikai daļa no Kremļa ieguvumiem, pats galvenais ir nezūdošā kontrole kā pār Baku, tā pār Erevānu. Saspīlējums šo valstu starpā – turklāt tagad labi redzams, ka nav grūti gruzdošajās oglēs iepūst jaunu spēcīgu liesmu, – tikai palīdz Kremlim. Turklāt ļauj paturēt savu ietekmi ne tikai šajās divās valstīs, bet spēlēt noteicošo lomu visā Kaukāzā. Arī Gruzija iegūtu, ja tās kaimiņos savu neatkarību nostiprinātu kā Armēnija, tā Azerbaidžāna. Diemžēl ir par ko padomāt arī Eiropas Savienībai – konflikti šajā reģionā var pārvilkt svītru pāri ilgi lolotajiem energoresursu piegāžu projektiem uz Eiropu, apejot Krieviju.
