Ilze Pētersone: Izlaidumā nedzied himnu 5
Šovasar gadījās būt radu bērna izlaidumā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Izlaidums kā jau izlaidums – varbūt absolventu tērpi, ņemot vērā mācību ievirzi, izskatījās košāki nekā citur, un ierasti pastīvo ceremoniju atsvaidzināja muzikāls brāļu Petrausku priekšnesums, tomēr viena atšķirība no līdz šim redzētiem skolu noslēguma pasākumiem bija.
Kad diplomi un puķu pušķi tika izdalīti un visi posās uz promiešanu, nodomāju – kur tad himna?
Iespējams, nejaušība vai kas cits, taču tik svarīgā notikumā Latvijas valsts himna skolas izlaidumā neskanēja. Kad jautāju vadības komentāru, atbildēja, ka sliktās atskaņošanas tehnikas dēļ nolēmuši to izlaist.
Netaisos bakstīt ar pirkstu, ka formāli nav ievēroti Ministru kabineta noteikumi (skatīt uzziņā), jo fakts ārpus likuma rāmjiem izskatās vēl bēdīgāk. Kā nepārvarams šķērslis savas valsts godināšanai izrādījusies nieka tehniska ķibele, kuru taču varēja apiet, pašiem nodziedot himnu, bet pavadījumu nospēlētu kāds no mūziķiem, un varu derēt, ka šī reize daudziem paliktu atmiņā.
Tieši tā darījām pirms 30 gadiem Latvijas Tautas frontes Saulkrastu nodaļā, kad vairāki simti ļaužu kultūras namā sanāca uz kārtējo sanāksmi, kas bez himnas nebija iedomājama. Ne katrs to prata, bet visi iemācījās, vēl tagad saglabājusies rūtiņu lapa ar roku rakstītu tekstu.
Nosēdās mūzikas skolas skolotāja Aiva Veibrante pie klavierēm, un mēs dziedājām un gluži labi iztikām bez atskaņotājiem. Pēc tam arī “Nevis slinkojot un pūstot”, kas, daudz netrūka, varēja kļūt par simbola dziesmu. Un par kādu notikumu izvērsās sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšana “uz mūžīgiem laikiem” pie Saulkrastu aptiekas ēkas 1989. gadā!
Mūsu ģimenei par valsts karogu ir īpašs stāsts.
Kad 1941. gada 14. jūnijā Jaungulbenes “Silenieku” mājās iebruka čekistu zaldāti, lai aizvestu uz lopu vagoniem manu vectētiņu, pagastvecāko Andreju Silenieku ar ģimeni – sievu Bertu un divām mazgadīgām meitām Ainu un Noru (trešā atvase Ārija laimīgas apstākļu sakritības dēļ palika dzimtenē) –, līdzpaņemto mantu vidū bija arī Latvijas karoga paraugs – neliels auduma gabaliņš ar precīzām karoga proporcijām un krāsu toņiem.
Vecaistēvs no Sibīrijas neatgriezās, taču mazais karodziņš gan un visus okupācijas gadus tika glabāts ar cerību, ka tā lielie “brāļi” savā zemē atkal varēs droši un skaisti plīvot. Mamma, kurai šoruden nosvinējām 93 gadu jubileju, sakās ļoti laimīga, ka pieredzējusi Latvijas atbrīvošanu, taču viņu skumdina mūsdienu paviršā attieksme pret valsts karogu, izvēloties tik dažādus sarkanos toņus karmīnsarkanā vietā.
Zinu, ka 18. novembrī celšos agri, sešos no rīta radio skanēs himna, pie mājas pakša plīvos karogs, un es ar mierīgu sirdi varēšu nodoties dienas darbiem, lai vakarā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem kopā svinētu Latvijas simtgadu jubileju. Himnu valsts svētkos mēs parasti dziedam bez pavadījuma.
Uzziņa
Kad skolās jāskan Latvijas valsts himnai
Valsts himnu izglītības iestādē izpilda likumā “Par Latvijas valsts himnu” noteiktajā kārtībā un gadījumos, kā arī Zinību dienā, izglītības posma vai pakāpes noslēguma pasākumā, izglītības iestādes jubilejas svinībās un citos izglītības iestādei nozīmīgos pasākumos.
Avots: 2016. gada 15. jūlija Ministru kabineta noteikumi Nr. 480 “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”.
