Juris Lorencs: Bailes no jauna migrantu viļņa liek Vācijas kanclerei doties uz nemieru skarto Etiopiju 2
Aizvadītās svētdienas rītā Etiopijas iedzīvotāji saņēma vēsti, ka šajā Āfrikas valstī ieviests karastāvoklis. Ar šo soli valdība mēģina apslāpēt nekārtības un protestus, kas nu jau vairākus mēnešus aptvēruši valsts centrālos reģionus.
Etiopijā notiekošais ir liels pārsteigums tiem, kuri paraduši raudzīties uz pasauli caur statistikas brillēm. Skats uz Etiopiju bija visai rožains – pēdējos piecpadsmit gadus valsts kopprodukts auga par 10% gadā. Etiopija ir uzticama NATO sabiedrotā cīņā ar terorismu, valstī atrodas ASV bezpilota lidmašīnu bāze, no kuras tiek veikti uzlidojumi Somālijai un Jemenai. Valstī straumēm ieplūst ārvalstu investīcijas, pirmām kārtām no Ķīnas, Indijas, Tuvajiem Austrumiem. Ķīnas investori pāris gadu laikā izbūvēja Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas metro sistēmas pirmo kārtu (kopgarums 32 kilometri), oktobra sākumā atklāts jaunais Adisabebas–Džibuti dzelzceļš, ko arī cēluši ķīnieši.
Tikmēr šajās dienās provincē daudzviet tikuši nodedzināti holandiešiem piederošie milzīgie siltumnīcu kompleksi, kuros audzētie ziedi nonāk arī Latvijā, ārzemnieku celtas viesnīcas, ķīniešu rūpnīcas. Etiopijas “veiksmes stāsts” šajās dienās izkūp gaisā gluži burtiski.
Šis nav ne reliģisks, ne arī etnisks konflikts. Patiesība ir pavisam banāla – cilvēki pretojas, viņuprāt, uzspiestajai un nevajadzīgajai attīstībai, kas viņiem pašiem dod maz labuma. Vēl vairāk – daudzi jūtas zaudētāji.
Pats savām acīm esmu redzējis šīs ķīniešu industriālās zonas, kas kā sēnes sadīgušas Adisabebas pievārtē. Parasti šosejas malā valdība izīrē ķīniešiem zemi uz 99 gadiem (pavisam to pārdot ārzemniekiem ir aizliegts), teiksim, viena kvadrātkilometra platībā, kurā tie sabūvē ap desmit lielākas un mazākas rūpnīcas – sākot ar čipsu ražotni un beidzot ar kurpju fabriku.
Tas, ka šis zemes gabals deva iztiku simtiem cilvēku, valdību īpaši neuztrauca – vismaz līdz šim. Ģimenes, kas kopš neatminamiem laikiem šeit bija ganījušas lopus un sējušas labību, tika vienkārši padzītas. Valstī, kur vairākums joprojām domā un dažviet arī dzīvo pēc cilšu likumiem, cilvēkiem bija grūti iestāstīt, ka no ķīniešiem saņemtā nauda vajadzīga, teiksim, metro būvei, kas patiesībā nozīmē tās atdošanu tiem pašiem ķīniešiem. Turklāt ķīniešu būvētajās rūpnīcās strādniekus parasti ieved no blakus štatiem, jo šis darbaspēks būs paklausīgāks.
Ķīniešiem, indiešiem, pensiju fondiem no ASV, Kanādas un Eiropas valdība iznomā arī lauksaimniecības zemi. Mērogi ir grandiozi. Nomas maksa – viens dolārs gadā par hektāru. Un aiz katra šāda megaprojekta jau stāv tūkstošiem bez iztikas palikušu ģimeņu.
Daži ārzemju mediji šo procesu raksturo kā Etiopijas ekspluatāciju un izlaupīšanu, kā neokoloniālismu. Rodas milzīgs skaits “lieko cilvēku” – bez darba un jebkādām nākotnes izredzēm. Nelielai daļai izdodas atrast darbu bagātajās Persijas līča valstīs, vēl lielāka meklēs ceļu uz Eiropu. Etiopijā patlaban dzīvo 101 miljons cilvēku, no kuriem gandrīz puse ir jaunāki par 15 gadiem. Tā ir īsta “demogrāfiskā bumba” ar laika degli. Tieši bailes no jauna bēgļu viļņa ir galvenais iemesls, kāpēc Etiopiju šajās dienās apmeklē Vācijas kanclere Angela Merkele.
Rakstot šīs rindas, prātā ienāca dažas paralēles ar Latviju. Piemēram, Skandināvijas pensiju fondu aktivitātes, uzpērkot mūsu mežus un lauksaimniecības zemes. Lubānas klānos, kur lielas platības jau pieder vāciešiem, kāds zemes īpašnieks pavasaros regulāri ieved rumāņu viesstrādniekus. Vagoniņos izmitinātie rumāņi esot centīgāki un pieticīgāki par vietējiem, gatavi strādāt ilgākas stundas. Tikmēr vietējā jaunatne spiesta doties uz Angliju un Īriju.
