Izkrāpj mantu un nogalina bērnības draudzības vārdā 27
Prātam neaptverami notikumi risinājušies Salas novada Sēlpils pagastā. Valsts policija (VP) veic izmeklēšanu, sīkāk neko komentēt nevēlas, taču manā rīcībā esošā informācija liecina: bērnības draudzības vārdā cilvēks paņēmis aprūpē draugu, ne īpaši labi ar viņu apgājies, izkrāpis no viņa vērtīgus īpašumus, pēc tam nogalinājis un apracis. Kā kaut kas tāds varēja notikt, kur bija sabiedrība, ģimenes, atbildīgas institūcijas?
Šī ir viena no trim mantkārīgos nolūkos pastrādātām slepkavībām, kam gada sākumā sabiedrības uzmanību pievērsa arī Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.
Edvīns ierodas Sēlpilī
2005. gada nogalē Veneranda nopirkusi izputējuša Breša zemnieka īpašumu: vienkāršu, pavecu koka māju ar citām necilām ēkām un 22 hektāriem zemes, meža pāris kilometru no Sēlpils ciema centra. Pati īpašniece gan tur maz uzturējusies, vairāk viņas vīrs, tagad 54 gadus vecais Edvīns, kurš tur deklarējies un pēc būtības arī dzīvojis. Vīrietis sākumā turējis govi, kādu cūku, stāstījis, ka domā attīstīt lopu audzēšanu, jo sievai Mārupē esot desu cehs. Taču šīs ieceres nerealizējušās: vairāk izticis no meža un malkas gādāšanas citiem.
Kā man stāsta Sēlpils pagasta pārvaldes vadītāja Anita Bārzdiņa, Edvīns sabiedriskajā dzīvē neiesaistījies. Vienmēr bijis labi ģērbies un spīdīgās kurpēs, pieklājīgs un runīgs, lielījies ar saviem sakariem Rīgas varas gaiteņos un īpašumiem. Pārsvarā vietējie iedzīvotāji viņu satikuši veikalā, kur plātījies ar naudu. Kaimiņi gan teikuši, ka vīrietis mēdzot arī agresīvi runāt, taču īsti nekāda pamata tam pievērst uzmanību nebijis. Ja ne kāds gadījums pirms dažiem gadiem, tad varētu sacīt, ka Edvīns dzīvojis parastu lauku cilvēka dzīvi. Elektriķiem radušās aizdomas, ka viņš zog elektrību, nelaidis tos pārbaudīt skaitītāju un vadus. Tad elektriķi gājuši kopā ar policistu…
“Precīzi nezinu, kas notika, bet vienā dienā tur saradās policisti, pat šāva un mēs vēl no pagastmājas zvanījām kaimiņiem, lai sēž mājās un nelien ārā,” atminas A. Bārzdiņa.
“Policisti ar suņiem bija, pat helikopteru dzirdēju. Edvīnu ķēra. Vēlāk arī viņa bisi krūmos atrada. Tad Edvīns kādus mēnešus cietumā nosēdēja,” stāsta viņa kaimiņš Atis Tērauds, kas dzīvo kāda kilometra attālumā.
“Pēc tam Edvīns atkal uzradās. Viņam bija piespriesti četri vai pieci simti darba stundu piespiedu darba sabiedrības labā, ko man vajadzēja nodrošināt. Viņš stāstīja, ka sasitis policistu. Strādāja ļoti labi – lai darbi raitāk ietu, pat ar savu busiņu lapas veda. Ambulancei visu malku saskaldīja. Tad vienā brīdī pateica, ka vairs nestrādās sabiedrības labā, un pasūtīja mani uz vienu vietu. Pazuda, parādījās un atkal pazuda,” atceras pārvaldes vadītāja.
Uzrodas draugs no Mārupes
Pagājušā gada pavasarī Edvīna mājas tomēr nokļuva pagasta pārvaldes uzmanības lokā. Parādījās informācija, ka tur dzīvo svešs cilvēks. 14. martā pārvaldes ļaudis braukuši skatīties. Tas izrādījās 1963. gadā dzimušais Bruno Pauļuks, kurš deklarējies Mārupes novadā, kur viņam arī bijuši īpašumi, bet sieva ar nepilngadīgo dēlu dzīvo Rīgā. Edvīns teicis, ka viņam ar Bruno noslēgts aprūpes līgums, un bijis visai pikts par amatpersonu interesi: draugs esot viņa atbildība, ko lienot, kur nevajagot. Dzīvošanas apstākļi te bijuši pietiekami labi, vienīgi Pauļuka pasei bija beidzies derīguma termiņš. Aprūpētājam likts to atjaunot, ko viņš arī vēlāk izdarījis. Lai tomēr objektīvi saprastu, kas Edvīna mājās notiek, vēlāk sociālā dienesta vadītāja kopā ar policijas inspektoru te paviesojušies bez brīdināšanas. Pauļuks, lai arī ar acīmredzamām gūžas problēmām, pārvietojies ar nūju vai turoties gar sienām (oficiāli nav bijis invalīds), licies ar dzīvi apmierināts. Sēdējis garāžā un gatavojis skalus. Bijis daudz ēdiena.
