Pastāsti, lūdzu, vēl mazliet par to, kā tev palīdzēja Dživana metode! 0
Man šķita, ka pati visu zinu, māku, esmu atvērta jaunām lietām. Uzskatīju, ka jau esmu atradusi veidus, kas man palīdz ikdienā, – visi mani ēšanas noteikumi, meditācija, ciguns, speciālā elpošana, mantras… Dživans beidzot lika paskatīties skaidrāk uz to, kā dzīvoju. Mudināja domāt pašai. Kas visu laiku man liek paklupt, kas traucē? Un galvenais – kā dzīvot citādi.
Neviens jau negrib ieraudzīt, ka gadiem esi vilcis sev līdzi miskasti, turējies pie tās kā pie Svētā Grāla. Dzīvo lielā diskomfortā ar savu valdonīgumu vai stūrgalvību, jo zini, ka sabiedrībai tas nav pieņemams, mēģini to nomākt, noslēpt, izlikties. Nav viegli pārtraukt sev melot, piemēram, atmest pārliecību, ka man ir tas, kā nemaz nav.
Protams, līdz tam jau biju ilgstoši analizējusi sevi arī psihoterapijā. Tomēr uzskatu, ka psihoterapija ļauj dzīvot tālāk melos. Terapeits varbūt pat identificē stūrakmeņus, kas ir iemesls tavām ķibelēm, tomēr nepiedāvā, kā to visu mainīt. Neiemāca principu, kā rīkoties nākamajā brīdī, neiedod darbarīku.
Man mīļa ir grāmata “Bezgalīgais stāsts”. Visgrūtākais, trešais uzdevums, ko Bastienam vajadzēja izpildīt, – skatīties spogulī uz sevi. Tas patiešām ir visgrūtākais, ar ko mums jāsaskaras. Tagad arī es to esmu izdarījusi. Dživans man palīdzēja.
Esmu sapratusi, ka man nav jābūt citādai, kāda esmu. Tikai jāpārtrauc pretoties savam es, jāliek lietā tas, kas manī ir, vienalga, vai tas pašai iepriekš šķitis labs vai slikts, jo katrai personības iezīmei ir kāda nozīme un pielietojums. Tas pamazām notiek.
Līdzīgi neticēju, ka mana ēšanas situācija jelkad uzlabosies, ka varēšu priecāties par ēdienu. Taču tā ir! Tagad varu pateikt, ka tā ir liela brīvība.
Pirmo reizi dzīvē dzirdu, ko prasa mans ķermenis. Tā var būt šokolāde vai pica, piens vai olas – mierīgu sirdi to apēdu. Un esmu normālā svarā. Izskatos un jūtos labāk nekā tolaik, kad uzskaitīju katru apēsto brokoli.
Agras atziņas, kas varētu noderēt citiem
* Lai saglabātu veselīgu attieksmi pret ēdienu un savu ķermeni, svarīgi ir atteikties no kārdinājuma ievērot noteiktu diētu vai specifisku ēšanas režīmu. Bieži vien automātiski sekot līdzi kādiem noteikumiem ir vienkāršāk, nekā ieklausīties savā ķermenī, sniegt tam tādu uzturu, kādu tas prasa.
* Ne vienmēr jāspiež sevi celties piecos, lai dotos rīta skrējienā (tā es agrāk darīju), bet reizēm ķermenis to vēlēsies. Nedz sports, nedz uzturs nav jāpārvērš par militāru disciplīnu.
* Kustēties dabiski – tas nozīmē kaut vai izstaipīties no rīta kā kaķim vai doties garā pastaigā.
* Ieraudzīt sevi tādu, kāds esi, – tā ir lielākā drosme. Atļauties paraudzīties sevī un pieņemt to, ko redzi, novērot, pamanīt sakarības, saprast, kādas darbības un kāda attieksme noved pie nevēlamiem rezultātiem, – tā ir uzdrīkstēšanās un meditācija.
