Kā tomēr izdevās atbrīvoties no ēšanas traucējumiem? 0
Neizdevās. Lai gan ārēji – pēc svara un ēšanas – nekas kritisks vairs nenotika, tomēr uzskatu, ka mana slimība turpinājās ļoti daudzus gadus. Tā vilkās man līdzi, uzliesmoja periodiski. Bija nekontrolēta ēšana, pēc tam to pārdzīvoju, kritu atpakaļ aizliegumā – nedrīkstu taukvielas vai saldumus, meklēju liesāko, atteicos no dažādiem produktiem…
Pamazām kļūsti par tādu kā kontrolfrīku. Galvenais ierocis tajā ir neēšana, jo tikai tā vari kontrolēt savu ķermeni. Gadu gadiem galvā ir šī programma par ēdienu. Nereti tas bija arī stresa cēlonis. Okei, tagad ir jāpaēd, bet uzreiz galvā sāk šaudīties domas: tur nedrīkst būt eļļa, kalorijas, nekas trekns…
Uzskatu, ka ēšanas traucējumi ir atkarība – tai ir tieši tādas pašas izpausmes kā jebkurai citai atkarībai. Atkarība no badošanās, tā to varētu dēvēt. No tā, ka varu pilnībā kontrolēt savu ķermeni, zaudēt svaru, vispār atteikties no ēdiena. Ne velti daudzas jaunietes mirst no anoreksijas.
Cilvēkam ar ēšanas traucējumiem uzturs ir kā leduskalns – redz jau tikai virsējo daļu, nevis lielo problēmu. Attiecības ar ēdienu ir fundamentāli sabojātas, tas ir iegūlies smadzenēs. Pārtika vairs nesaistās ar garšu vai baudījumu, nav ikdienišķs process kā visiem citiem – o, gards cepums, apēdu un eju tālāk.
Mūsu sabiedrībā daudzi ir pārlieku pārņemti ar ēdienu, ir tāda neirotiski kontrolēta pieeja. Ar cerību, ka citādās ēšanas vadlīnijas uzlabos dzīvi un padarīs laimīgu. Tas nepalīdzēja man, un neredzu, ka šie cilvēki prastu dzīvot relaksēti, labsajūtā. Pat ja ķermenis izskatās labi, viņi nav laimīgi.
Līdz Indijas braucienam trīs gadus bija vegāne. Man šķita, ka tā ir laba un sabalansēta ēšana. Protams, mana vegānisma pamatā bija arī ētiski apsvērumi, tomēr cēlonis meklējams ēšanas traucējumos. Daudzi visu cītīgi izsver: no rīta ēdu tik gramu tā, neēdu to… Ievēro paleolīta vai citu diētu. Kādam neder glutēns, citam – laktoze, nelieto piena produktus, vai der tikai mazkaloriju ēdiens. Nesaku to par visiem, bet, iespējams, daļai tas ir veids, kā slēpt savus ēšanas traucējumus un just kontroli pār savu dzīvi. Turklāt cik liela ir iespējamība, ka šāds ēšanas stils sakrīt ar to, ko organisms prasa?! Ķermenis runā, ja vien klausāmies. Agrāk es tam nepievērsu uzmanību, vienkārši sāku stingru diētu. Protams, vienā brīdī mans ķermenis pārstāja runāt, jo viņā taču neklausījās…
Savulaik stāstīji, ka skrien arī maratonu. Tā taču ir veselīga izkustēšanās.
Nenoliedzami veselīga, tomēr tagad atzīstos pati sev, ka skriešana man bija līdzeklis, lai atbrīvotos no stresa, pierādītu sevi, krātu bonusa punktus par to, ko daru.
Labs draugs pierunāja pamēģināt ciguna praksi. Tur bija savi noteikumi, piemēram, atmest alkohola lietošanu, celties pussešos no rīta, skriet. Domāju, ka disciplīna man būs glābiņš, jo situācija ar ēšanu joprojām bija ļoti nospiedoša, pārāk daudz par to nācās domāt. Nebiju liela sportiste, mēdzu apmeklēt aerobiku, braukt ar velosipēdu, bet pēkšņi sāku skriet katru dienu septiņus, pat desmit kilometrus. Drīz vien izdomāju noskriet pusmaratonu. Izdevās. Tas ļoti motivēja. Rudenī ar draugiem devāmies uz Franciju, noskrējām Nicas maratonu. Reiz nopirku baskāju skriešanas apavus, īpašas čībiņas ar pirkstiem. Izmēģināju skriet šādi. Iepatikās. Noskrēju arī baskāju ultramaratonu – 53 kilometrus. Man patika, ka tas notika liedagā, skrēju un skatījos uz jūru. Turklāt pirmo reizi jozu basām kājām. Kad nonācu līdz finišam, sapratu, ka varētu skriet vēl.
Brīžos, kad jutos psiholoģiski nedrošāka, skrēju ļoti daudz, kādā nedēļā bija pat pārsimt kilometru. Skrēju no rīta 20 kilometrus, pat ūdens pudeli neņemot līdzi. Tas bija gan azarts, gan absolūta vieglprātība, bet visdrīzāk – glābiņa meklēšana. Atceros stresa situācijas, kad skriešana bija vienīgais, kā varēju piespiest sevi labāk justies. Līdzīgi kā es sevi mocīju skriešanā, daudzi dragā sevi, piemēram, jogā. Tai vajadzētu harmonizēt, bet, izrādās, cilvēks ir nomocījies, sastresojies, jo nevar nostāties uz galvas.
Svarīgi uz dzīvi paraudzīties kā uz veselumu, nevis stresa pilnu skrējienu vāveres ritenī ar īsiem atelpas brīžiem. Ne jau joga vai meditācija pāris reižu nedēļā mainīs to, kā jūtamies. Palūkošanās uz savu ikdienu un savu problēmu identificēšana ļaus dzīvot mazāk sašķeltu un mazāk pretenciozu dzīvi, no kuras nav jāatkopjas.
Tagad par skriešanu ir mierīga sajūta – ja gribētu vairāk, darītu to. Daudz staigāju. Gribu, lai dzīve būtu bez stresa, harmoniska, lai nenonāktu līdz tam, ka atkal jāķeras pie glābšanas riņķa, kas visbiežāk ir saistīts ar ēšanu. Lai to panāktu, vajadzīga profesionāla palīdzība. Man palīdzēja Dživans. Tās bija sarunas, kurās pirmoreiz patiešām sāku saprast sevi. Šķita, ka esmu labi izglītota psiholoģijā, ar attīstītu loģisko domāšanu, taču, sastopoties ar viņu, kļuva skaidrs – ja nepazīšu pati sevi un sev melošu, nelīdzēs neviena grāmatu gudrība. No Indijas atgriezos pavisam citāda.
Kāpēc devies uz Indiju? Meklēt garīgumu?
Man bija darbs, ko varu strādāt jebkur, kur vien ir dators un internets. Kāpēc gan tumšajos un aukstajos ziemas mēnešos to nedarīt Indijā?! Kopš sāku lasīt Salmanu Rušdi, vienmēr gribēju turp aizbraukt. Jo ilgāk dzīvoju Indijā, jo tika apgāzts katrs fakts, ko pratu ielikt savā striktajā pasaules izpratnes kastītē. Ieraudzīju trūkumu, kas nav ne depresīvs, ne iznīcinošs, ne gremdējošs. Ārkārtīgi tīri cilvēki var dzīvot būdā, kas salikta no dēļu un plastmasas gabaliem. Klimats ir silts, tāpēc šāda būda der.
Indijā var mācīties dzīvot citādi, ja mēģina just viņu dzīves plūdumu. Uzturējos mazpilsētā, protams, pēc viņu mērogiem, kurā bija 28 miljoni iedzīvotāju. Taču visi, kas mitinās vienā ielā, pazīst cits citu. Dalās ar to, kas katram ir, eksistē kā vienots organisms.
Braucām kalnos, tur bija nejauki šaura vieta. Vairāki puiši no citām mašīnām uzreiz metās palīgā. Nevis tāpēc, ka viņi visi tādi izpalīdzīgi, bet gan tāpēc, ka pilnībā iesaistās dzīvē. Viņu dzīve ir nevis balta lapa ar košiem punktiņiem, kā daudziem no mums, bet pilns zīmējums, visa glezna.
