Agras personiskais stāsts par cīņu ar anoreksiju un bulīmiju 0
“Līdzko manā dzīvē sākās kāda krīze vai sarežģījums, pārņēma panika. Atkal ķēros pie neēšanas vai citiem uztura ierobežojumiem, jo tikai tā mācēju kontrolēt situāciju – iespaidojot savu ķermeni,” saka Agra Lieģe. Izbridusi ēšanas traucējumu džungļus, kas nesuši ne mazums ciešanu, viņa beidzot atradusi ceļu pie sevis.
Ar Agru iepazinos pirms diviem gadiem, veidojot publikāciju par svaigēdāju maizīti. Sarunā viņa sevi dēvēja par vegāni un veselīga uztura entuziasti. It kā starp citu pieminēja, ka savulaik sirgusi ar anoreksiju. Rosināju izstāstīt. Agra piekrita, taču tad aizceļoja. Kad uz brīdi iebrauca Latvijā, sarunai vairs nepiekrita. “Nevaru teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no ēšanas traucējumiem,” tolaik viņa pamatoja tā.
Pēc tam viņa devās ilgstošā ceļojumā uz Indiju. Pagājušajā rudenī skatos – Agra apprecējusies ar šarmantu indiešu vīrieti. Drīz vien viņa atgriezās Latvijā kopā ar vīru. Bija gatava pavēstīt savu stāstu. Tieši Dživans, viņas vīrs, palīdzējis tikt vaļā no iepriekšējā dzīvesveida važām un atkarības, kas ilgusi gadiem.
Kad un kāpēc sākās problēmas ar ēšanu?
Anoreksija nekad nav stāsts tikai par ēdienu. Ēdiens nav slimības cēlonis, bet gan sekas. Pārtika kļūst par ienaidnieku, no kā jāuzmanās, taču vienlaikus viss saistībā ar uzturu tiek pacelts uz pjedestāla.
Man bija 14 gadu. Gribēju kā visi tīņi – varu iet prom no mājām, atdalīties no vecākiem, tomēr justies ļoti droši , jo zinu, ka ir mājas, kur atgriezties. Taču tās sāka šķobīties… Mani vecāki šķīrās.
Ēšana, pareizāk sakot, neēšana bija veids, kā man izdevās izolēt sevi no pasaules, kurā viss pēkšņi bija sašķobījies. Tā ir izteikta izolētība, jo sāc badoties un absolūti fokusējies uz šo procesu. Vienlaikus tā ir pastāvīga cīņa ar bada sajūtu.
Bija grūti to visu noslēpt no ģimenes. Šausmīgi meloju par ēšanas tēmu. Baidījos, ka mani atkal piespiedīs kaut ko ieēst. Mēģināju izlikties, ka ēdu, reizēm nācās arī kaut ko notiesāt. Tās bija nepārtrauktas manipulācijas ar un par ēdienu. Bija posms, kad dzēru vienīgi limonādi, bet varēju taču ēst dārzeņus un augļus! Man tolaik, protams, nebija nekādu zināšanu uztura jomā.
It kā šķita, ka gribu zaudēt svaru, būt skaistāka, tievāka, lai patiktu citiem. Bet neticami strauji tas viss kļuva par lielu apsēstību, centrālo dzīves mērķi. Man jādara viss iespējamais, lai turpinātu iesākto! Ja izdevās neēst vairākas dienas, bija īpaša sajūta, ka esmu varena, ka man pār kaut ko ir simtprocentīga vara. Mērķis ir piepildījies, neesmu padevusies kārdinājumam! Jau pirmajos sešos mēnešos svars saruka aptuveni par 20 kilogramiem. Man patika, kā izskatos, redzēju spogulī, ka ir skaisti.
Pēc tam ļoti ilgi nevarēju tikt vaļā no kaulainuma rēga, no ilūzijas, ka būt šādai ir skaisti. Anoreksija bieži mijās ar bulīmiju, viss bija vienā murskulī. Mocīja izsalkums, bet mana griba tam pretojās. Tad sāku ēst, bet bija grūti apstāties. Pārdzīvoju, ka esmu apēdusi kaut ko, ko negribēju, tātad no tā uzreiz vajag atbrīvoties. Bulīmija mani pavadīja visu mūžu, kopš pirmo reizi pamēģināju. Saēsties un izvemties. Seko atvieglojums – cik labi, ka ēdiena vairs nav manī.
Jutu milzīgu nogurumu, bet nesaistīju to ar badošanos. Pēc kāda laika vecāki sāka ievērot pārmaiņas manā izskatā un uzvedībā. Liedzos, meloju. Kad vairs nebija spēka izlocīties, izstāstīju.
Mani nogādāja slimnīcā. Tolaik Latvijā par anoreksiju bija maz zināms, nebija speciālistu šajā jomā. Pusaudžus ievietoja vai nu Bērnu slimnīcas gastroenteroloģijas nodaļā, vai Tvaika ielā, psihiatriskajā slimnīcā. Manējo pieskaitīja pie gremošanas orgānu vainām. Nodaļā visiem bija pārsvarā celiakija vai kāda kuņģa kaite. Tiku parādīta arī psiholoģei, kura centās kaut ko izprašņāt, skaidrot. Pēc tam gāju arī pie psihoterapeita, konsultācijas apmeklēju gandrīz gadu. Vai kaut kas mainījās? Tikai ārēji. Kad biju jau pieaugusi, vēlreiz meklēju psihoterapeita palīdzību, atkal sekoja daudzi seansi. Efekta nebija ne pirmajā, ne otrajā reizē.
