Uldis Šmits: Toreizējā latviešu paaudze paveica šķietami neiespējamo 2
Brīvības cīņu dažādos posmos tikko pasludinātās Latvijas valsts aizstāvjiem nācās sastapties ar tiem naidīgajiem spēkiem, kuri vēlāk iemiesoja lielākos Eiropā jebkad pastrādātos noziegumus. Boļševiku režīms, vēl būdams savā ļeņiniskajā pasaules revolūcijas taisīšanas stadijā, jau tolaik gribēja Latviju “atbrīvot no imperiālistu un apspiedēju jūga”. Savukārt vācu militāristiem rūpēja “dzīves telpas” izkarošana Baltijā, ko 1919. gada rudenī bija nodoms iegūt ar vāciski krieviskās Bermonta armijas pūliņiem. Bija arī neiztrūkstošā rietumu lielvalstu divdomīgā politika, kas tomēr neliedza Latvijai svarīgā brīdī Antantes flotes atbalstu. Un galu galā bija kāds sevišķi nozīmīgs notikums citā frontē – poļu uzvara pār boļševikiem 1920. gada augustā jeb “brīnums pie Vislas”, kas pārtrauca sarkanarmijas iespiešanos Eiropā.
Pēc Brīvības cīņām Baltijas valstis savas ārpolitiskās iespējas gan pilnā mērā neizmantoja, ko vislabāk raksturojis vēsturnieks Edgars Andersons: “Vēsturiskie un ģeogrāfiskie ap stākļi diktēja Baltijas valstīm visciešāko sakaru un sadarbības nepieciešamību, un to saprata Baltijas valstu lielie kaimiņi un katrs kaut cik nopietns citu tautu novērotājs. Diemžēl paši baltieši šo aksiomu ignorēja. Dažu valstu valdības aprindas to nožēloja, citas par to priecājās.” Sacīto var attiecināt arī uz šodienu.
Nespēdamas vienoties, Baltijas valstis bija arī ārpolitiski viegli ievainojamas. Latvijas diplomāti reti uzstājās Tautu Savienības saietos, kuros pārsvarā aprobežojās ar vērotāju un klausītāju lomu. Tas ļoti kontrastēja ar kādreizējās Ulmaņa pagaidu valdības, respektīvi, Meierovica personības iemiesotā materiāli ļoti trūcīgā un uz pašaizliedzīgu ideālismu balstītā ārlietu dienesta aktivitāti Brīvības cīņu periodā, kad noritēja arī izšķirošās diplomātiskās cīņas, kuras noslēdzās ar Latvijas starptautisko atzīšanu 1921. gada 26. janvārī.
Izveidojot eiropeisku valsti no gruvešiem Pirmā pasaules kara visvairāk nopostītā zemē, toreizējā latviešu paaudze paveica šķietami neiespējamo, taču mierīgai valsts attīstībai bija atvēlēti tikai divi gadu desmiti, un Rietumu novērotāji vēlāk secināja, ka valsts bija attīstījusies ļoti strauji, taču Latvijai pietrūka laika… Optimistiskāk raugoties, var arī teikt, ka pirmās brīvvalsts laiks bija iegūts laiks. Lai par to pārliecinātos, atliek atcerēties, kas no 1920. līdz 1940. gadam notika Padomju Savienībā. Kaut vai piespiedu kolektivizācijas izraisīto badu, kas tika izmantots arī kā politisks ierocis, īpaši Ukrainā, kura pēc Pirmā pasaules kara arī bija pasludinājusi neatkarību, taču to ātri zaudējusi. Pat pēc vispieticīgākajām mūsdienās veiktajām upuru skaita aplēsēm, 1932. –1933. g. nomērdēto cilvēku daudzums Ukrainā pārsniedza, piemēram, iedzīvotāju skaitu Latvijā un Igaunijā kopā. Tas bija, kā sacīts Eiropas Parlamenta atzinumā (2008), “šausminošs noziegums pret Ukrainas tautu un cilvēci”. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā viss noritētu citādi, ja tur pastāvētu “padomju vara”, kas pirmo reizi tika pa īstam iepazīta 1919. gadā Stučkas valdīšanas mēnešos. Baltijas valstu atrašanās citā politiskā telpā tās pasargāja no Padomju Savienībā 30. gadu nogalē īstenotā Lielā terora.
Latvijas neatkarības laiks tika pārrauts, tomēr to nevarēja iznīcināt un tas turpinājās kā ideja un joprojām izpaužas kā valstiskās pēctecības (kontinuitātes) princips. Arvien pastāv politiķi, kas šo pēctecību jeb valsti apšauba vai aizstāv. Bet novembra svētku oficiālajos pasākumos vieni no otriem ir grūti atšķirami…
