Izkāpj no komforta zonas 0
Cietumā ieslodzīto sieviešu portretēšana, sajūtu un skaņu atveidošana kopā ar vājdzirdīgiem bērniem, dejas ar bērnunama audzēkņiem, savas pilsētas problēmjautājumu risināšana – tie ir tikai daži no projektiem, kuros jau trīs gadus sadarbībā ar Kultūras ministrijas iniciēto un finansēto Radošo partnerību programmu iesaistījušās profesionālās vidējās kultūrizglītības iestādes dažādās Latvijas pilsētās. Tās gaitā sadarbojas pedagogi, audzēkņi, pašvaldību pārstāvji, uzņēmēji, sociālās grupas un citi partneri, un šobrīd jau pilnā sparā rit ceturtā ierosmes sezona.
Latvijas Nacionālā kultūras centra sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Ertmane norāda, ka šī programma notiek ar mērķi motivēt audzēkņus un viņu skolotājus “izkāpt” aiz labi zināmās izglītības programmas robežām, veidojot līdz šim vēl nepieredzētas un neiepazītas sadarbības formas ar vienotu ideju. Lai gan visas iesaistītās kultūrizglītības iestādes ir profesionālas – ar dziļām tradīcijām mūzikā, mākslā, dizainā, dejā –, tieši sadarbības prasmes līdz šim nav tikušas pilnvērtīgi attīstītas. Turklāt jauniešiem ir iespēja apgūt jaunas zināšanas – videomontāžu, skaņu režiju, savu apģērbu vai trauku līnijas radīšanu u. c.
“Pirmajā gadā iespēja iesaistīties tika dota visām 16 profesionālās vidējās kultūrizglītības iestādēm astoņās Latvijas pilsētās, šo iespēju izmantoja desmit skolas. Turpmākajos gados, finansējumam samazinoties, veicām atlasi, tādēļ šogad piecās skolās tiek īstenoti daudzveidīgi projekti, kas skar sociālo, uzņēmējdarbības, mediju un citas nozares,” stāsta Radošo partnerību programmas pārstāve Vineta Kreigere.
Novērtēt to, kas dots
Atceroties iepriekšējos trīs gadus, viena no emocionālākajām bijusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkņu sadarbība ar Iļģuciema cietuma sievietēm. Pirmajā projekta fāzē jaunieši gleznojuši portretus pēc iespaidiem, kas radušies, izlasot no svešiniecēm vēstules. Viņi nav zinājuši, kas ir šīs sievietes, ko dara un kādu profesiju pārstāv. Priekškars kritis tikai izstādes laikā, kas īpaši aizkustinājusi pašus autorus, jo viņiem pat prātā nav nācis, ka glezno sievietes no cietuma.
“Projekta turpinājumā vidusskolēni apmeklēja cietumu, kopā ar ieslodzījumā esošajām sievietēm veidojot renesanses stilistikā darinātus modes aksesuārus. Jaunie gleznotāji apguva renesanses laika glezniecības tehnoloģiju un temperas krāsu pagatavošanu, savukārt sievietes iemācījās darināt rotas,” turpina V. Kreigere. Arī cietuma vadība bijusi ļoti pretimnākoša.
Atmiņā spilgti iespiedusies arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) sadarbība ar bērnunama bērniem. “Tapa jauna dejas izrāde, kuras horeogrāfi, režisori, scenogrāfi un kostīmu autori bija bērni vecumā no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Tas bija liels izaicinājums, jo RHV audzēkņi ir pieraduši pie disciplīnas, bet viņiem vajadzēja mācīt bērnus, kuriem ir uzmanības deficīta problēmas. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pacientiem tika rādīta dejas izrāde, kas projekta dalībniekiem ļāva saprast, cik gan laimīgs var būt katrs, kurš 1. septembrī kopā ar citiem bērniem var doties uz savu skolu. Ne katram ir dota šī iespēja.”
Ne mazāk interesants bijis projekts, kurā topošie mūziķi sadarbojās ar televīzijas raidījuma “Zebra” komandu. Arī – kopdarbs, kad tapa keramikas darbi un apģērba līnija velobraucējiem. Īpaši personīgi uzrunājis Liepājas projekts: “Kopā ar vājdzirdīgiem bērniem mūzikas vidusskolas audzēkņi veidoja Liepāju raksturojošas digitālas kartītes. Projekta mērķis bija pētīt, sajust un skaņās atveidot savu pilsētu – tika atveidots vējš, tramvajs, koncertzāle, kaijas, rožu laukums – Liepājai raksturīgās lietas.”
Par vardarbību ģimenē un skolā
Jaunajā sezonā Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņi sadarbojas ar Cēsu novada Jauniešu domes jauniešiem un uzņēmumu “Vinetas un Allas Kārumlāde”. Kopā tiek radīti jauni saldumu veidi, iedvesmojoties no senajām receptēm un ģimeņu tradīciju nostāstiem. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola turpina darbu, modernizējot pilsētas pieturvietas. “Ļoti priecē, ka skolas vēlas sadarboties ar savām pilsētām, attīstīt iedzīvotāju labklājību. Piemēram, rēzeknieši pamanīja, ka sabiedriskā transporta pieturas nav iedzīvotājiem draudzīgas. Jau pagājušajā gadā tika piedāvāti pieturvietu uzlabojumu risinājumi un šogad darbs tiek turpināts,” stāsta V. Kreigere.
Nacionālo Mākslu vidusskolas audzēkņu projekts jau tika īstenots šā gada vasarā. Jaunieši nedēļu pavadīja vasaras nometnē Piltenē, kur vēroja, pētīja, jautāja, izzināja, kāds īsti ir pilteniešu gars, kāda ir dzīve šajā pilsētā 2017. gadā, kopā ar iedzīvotājiem radot Kopienas teātra izrādi. Savukārt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas audzēkņi veidos muzikālās tūrisma kartes. Bet, piemēram, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņi šobrīd īsteno projektu “Tas attiecas uz mums!”, sadarbojoties ar biedrību resursu centru sievietēm “Marta”. Izmantojot grafiskās izteiksmes līdzekļus, vienaudžiem saprotamā valodā tiks stāstīts par vardarbību ģimenē un skolā.
Programmas kopējais finansējums šogad ir 25 000 eiro, katram projektam atvēlēti pieci tūkstoši eiro.
PIEREDZE
No jauna iemācījos cilvēcību
Estere Betija Grāvere, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkne, šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā: “Piedalījos “cietuma projektā”, un arī pēc pusotra gada, par to stāstot, pār ķermeni pārskrien tirpiņas. Gan tāpēc, ka sieviete, kuru gleznoju, joprojām ir turpat, gan arī tādēļ, ka spilgti atceros sajūtu, esot tur tikai pāris stundas. Pirmajā reizē, kad gājām ciemos uz cietumu, ar šīm sievietēm stundu pavadījām kopā, iepazināmies un ēdām mūsu atnesto kliņģeri. Daži no kursabiedriem pēc tam raudāja. Atrasties norobežotā teritorijā kopā ar cilvēkiem, kas izdarījuši noziegumus un slepkavības, bija smagi. Taču mūsu uzdevums nebija viņas nosodīt, bet kaut mazliet dot iedvesmu uz pasauli paskatīties citādi. Katram māksliniekam bija jāuzglezno viens cietuma sievietes portrets renesanses stilā. Savukārt sievietes tajā laikā taisīja rotas (kaklarotas, rokassprādzes, matu sprādzes utt.), kuras mēs “piegleznojām” klāt savās gleznās. Rezultātā radās kopdarbs, savienojošais elements starp māksliniekiem un cietumniecēm. Sākumā bija jocīgi, bail no “viņām” un “viņu” izdarītā. Bet ar katru apciemojumu barjera starp “mēs” un “viņas” arvien vairāk samazinājās, līdz pavisam izzuda. Dažas sievietes pašas pastāstīja, kāpēc atrodas cietumā, bet bija daļa, kas neatklājās. Un būtībā tas neko arī nemainītu. Svarīgākais bija, ka ieslodzījumā esošās sievietes patiesi priecājās, kad nācām ciemos. Ar “kamolīšiem” kaklā, it kā joprojām nedaudz bīstoties, rādot skices ar viņu portretiem, mums bija iekšēja pārliecība, ka radām kaut ko lielu un visi kopā. Un kopā kļūstam labāki cilvēki, vairs nedalot – kurš ir kurš. Varbūt šī projekta laikā es neiemācījos labāk gleznot gaismēnas vai ķermeniskās proporcijas, bet no jauna iemācījos cilvēcību.”
