Māris Zanders: Izkalkulēta vajāšanas mānija 5
Grūti pateikt brīdi, kad tieši šī paņēmiena lietošana sākās, bet domāju, ka ikviens ir pašu paņēmienu ievērojis: kad politiķim uzdod nepatīkamu jautājumu vai izsaka kritisku piezīmi, uzrunātais atcērt, ka “tā visa ir priekšvēlēšanu kampaņa”. Šo paradumu varētu ignorēt kā politiskās retorikas sastāvdaļu, ja vien nebūtu risks, ka vismaz daļu sabiedrības šāda atrunāšanās pārliecina.
Manuprāt, uzrunāto politiķu atgaiņāšanās taktikas argumenti jāsadala. Ja runājam par medijiem, tad, protams, mums gadās steigā kļūdīties un tāpat var gadīties, ka ir savas simpātijas un antipātijas politikā. Paškritikas aspektā esmu gatavs pat piekrist vācu dzejnieka Hansa Magnusa Encensbergera indīgajai piezīmei par to, kas ir brīvā konkurence mediju tirgū: “Jaunas muļķības izstumj no tirgus vakardienas muļķības.” Bet – lai kādi nu mediji Latvijā būtu, neesmu pamanījis, ka tie kaut kā īpaši aktivizējas un iesaistās kāda politiskā spēka interesēs priekšvēlēšanu kampaņās. Ja ir kļūdas, tad tās ir kārtējās. Nav jāmeklē sazvērestība, kur tādas nav.
Tomēr politiskas angažētības piedēvēšana medijiem būtu pusbēda. Nopietnākas sekas ir tam, ka politiķi iesaistīšanos priekšvēlēšanu intrigās piedēvē tiesībsargājošām iestādēm un dažādām uzraugošām institūcijām, kas atļāvušās veikt politiķim netīkamas darbības vai izteikt kritiskas piezīmes. Ja vadītos pēc politiķu loģikas, dažādas struktūras – sākot ar Valsts kontroli, beidzot ar KNAB – lielāko daļu sava darba drīkstētu veikt visnotaļ īsos laika posmos starp periodiem, kad kāda paranoiķa – simulanta ieskatā atkal sākas “priekšvēlēšanu laiks”. Ja kāda izmeklēšana vai pārbaude tuvojas noslēgumam pašizdomātajā “priekšvēlēšanu laikā”, tad, cik noprotams, institūcijām būtu jāpieskaņo savs darbs un jāņem pauze. Patiesībā tas nav smieklīgi, jo tā ir valsts institūciju reputācijas graušana. Gan piedēvējot tām iesaistīšanos politiskajā cīņā, jo, ja kaut kas tāds ir iespējams, tad kādēļ lai darbs būtu godprātīgs vispār. Gan arī gadījumā, ja institūcijas politiķu spiedienam pakļautos – tad būtu pamats tieši teikt, ka tās ir politiski ietekmējamas.
Nevarētu teikt, ka šāda politiskās cīņas piesaukšana ir šodienas Latvijas fenomens – tieši tas pats vērojams citās valstīs, līdzīga taisnošanās bija starpkaru Latvijas politikā. Tomēr šī apziņa nedara situāciju paciešamāku. Līdz ar to jautājums ir par pretlīdzekļiem politiskajai muldēšanai. Būtībā nekas jauns nav jāizdomā – medijiem ir jābūt uzstājīgākiem, prasot a) kas tad ir “pasūtītājs”, b) vai politiķim ir kādi pierādījumi “pasūtījumam” vai arī viņam “tā liekas”? Un, ja izvairīšanās turpinās arī uz šiem jautājumiem, tas ir atsevišķi akcentējams sagatavotajā tekstā vai videomateriālā. Starp citu, šāda tirpināšana nepieciešama arī tad, ja tiek vispār piesaukti apburošie anonīmie un vienlaikus visvarenie “spēki” – vienalga, vai tie būtu “sorosīti”, “Kremlis” vai “globālās korporācijas”. Arī šajā segmentā patiesībā nav par ko uzjautrināties, ja atceras a) cik bieži “ārējā spēka” tēls arī Latvijā tiek lietots, b) cik viegli apzināta aizdomīguma gaisotnes uzturēšana sabiedrībā var novest pie kaut kā vairāk par lādēšanos komentāros internetā.
Daudzās situācijās politiķi objektīvi ir izdevīgākā pozīcijā nekā mediji (un pastarpināti sabiedrība). Piemēram, viņi labāk prot manipulēt ar informāciju, savukārt žurnālista rīcībā nav līdzvērtīgu resursu un iespēju. Kaut cik pieredzējis pašvaldības vadītājs vai ministrs objektīvi varēs, kā saka, aizrunāt presi, ja runa būs par faktoloģiju. Līdz ar to “politiskā pasūtījuma” piesaukšana zināmā mērā ir tēma, kurā pierādīt apgalvojumu tukšumu ir salīdzinoši vieglāk.
Rezumējot: mēs, protams, varam tekstā minēto politiskās retorikas elementu novērtēt kā daļu no kopējās (solījumi, apgalvojumi utt.), par kuru daudziem tāpat lielu ilūziju nav. Tomēr, manuprāt, ir būtiska atšķirība starp mēģinājumiem sagrozīt, vulgarizēt politiskā sāncenša teikto vai izdarīto un nepierādāmiem apgalvojumiem, kas grauj valsts kā struktūras funkcionēšanu.
