Žurnāliste no Kijevas: karavīri netic, ka izdosies izvairīties no kara. Putinam nav vajadzīgs Donbass. Viņam vajag visu Ukrainu! 225
Natalka Homenko-Pozņaka, žurnāliste, Kijeva, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viņiem šis karš jau ilgst gandrīz astoņus gadus. Karš, kas daudzus atstājis bez mājām, iznīcinājis ierasto dzīvi, aiznesis daudzu draugu dzīves. Un līdzās tam šis karš devis dzīvei jaunu jēgu un orientierus, uzticamus kara biedrus un ticību savai valstij, kā arī saviem spēkiem. Tāpēc uz jautājumu, vai būs karš, viņi viennozīmīgi atbild: “Mēs esam gatavi. Noticiet, 2014. gads neatkārtosies. Jau pirmajā dienā viņi saņems atpakaļ simtiem savu karavīru – zārkos.”
Austrumu frontē bez pārmaiņām
Beidzamās diskusijas par Krievijas draudu eskalāciju un sarunas augstākajā politiskajā līmenī praktiski nav ietekmējušas situāciju priekšējās līnijās. Tur ierastā dzīve, savi darbi un pienākumi, kurus pavada nepārejošas apšaudes no okupētās teritorijas puses (neraugoties uz Minskas vienošanos un dažādiem aizliegumiem, kaujinieki (šim vārdam Ukrainā ir negatīva nozīme – tā sauc Krievijas pusē karojošos Donbasa separātistus – A. K.) bieži izmanto smago artilēriju, tajā skaitā 120 mm mīnmetējus), un risks iekļūt snaipera apšaudes zonā. Tie nav tukši vārdi – pašā jaungada naktī no snaipera raidītas lodes pie Avdijivkas krita ukraiņu desantnieks. Kopumā 2021. gadā Krievijas–Ukrainas kara piemiņas grāmata tika papildināta ar 84 ukraiņu karavīru vārdiem.
“Beidzamajos gados lielāko skaitu zaudējumu nodarījuši snaiperi. Krievu snaiperi strādā visu laiku.
Stāsta, ka viņi bieži speciāli braucot uz okupēto teritoriju, gluži kā uz safari, ar modernām snaiperu šautenēm, bet pēc tam ievieto fotogrāfijas un video sociālajos tīklos, lai parādītu, “ka esmu tur bijis, paskatieties, cik kruts esmu es”. Tieši tas ir sevišķi provokatīvi, jo snaipera šāvienu reti fiksē starptautiskie novērotāji. Bet mums, lai apklusinātu šādu uguns punktu, nākas izmantot artilēriju. Tad otra puse kliedz, cik jaudas, ka mēs pārkāpjam klusuma režīmu,” skaidro ukraiņu karavīri.
“Bet vispār daudzi jau gaida, kad tas viss ies vaļā. Saprotiet, astoņu kara gadu laikā puiši ir noguruši no bezdarbības.
Daudziem tur, otrā pusē, palikušas mājas, radinieki, tuvinieku kapi. Viņi vienkārši grib visu pabeigt un atgriezties mājās. Jūs sakāt – eskalācija? Bet tā taču bija arī pirms gada, diviem un trim.
Tam jau neviens vairs nepievērš uzmanību. Bet Ukrainu nenodos. Līdz pat tam, ka būs gatavi iet pret pavēlniecību, ja tā gadījumā nolems izdot pavēli par kapitulāciju. Ļoti ceram, ka šādas pavēles nebūs – nav jau vairs 2014. gads, esam iemācījušies karot un saprotam, ko nozīmē dzimtene,” teic voluntiere un kapelāne Jeļena Jerohina. Viņa ir no Avdijivkas.
2014. gadā viņa bija dzimtajā pilsētā ar četriem bērniem uz rokām. Pieredzējusi apšaudes, gāzes un elektrības trūkumu, kad ēdienu gatavojuši ugunskurā pie mājas, bet pēc ūdens gājuši pusotru divus kilometrus uz privāto sektoru. Iepazinusies ar ļaudīm no Kristīgā glābšanas dienesta, kas palīdz karavīriem un citiem cilvēkiem, kas nokļuvuši kara zonā.
Ar laiku sākusi vadīt šo dienestu Avdijivkā, kļuvusi par kapelāni. Tagad viņa gandrīz katru dienu atrodas pirmajās pozīcijās, atbalstot karavīrus morāli un praktiski.
“Sākumā man bija sarežģīti atzīties, kas esmu vietējā. Bija kauns par saviem novadniekiem, kas to visu pieļāva. Bet, kad pirmo reizi to pateicu, tad dzirdēju atbildi: “Paldies. Mums bija svarīgi uzzināt, ka šeit vismaz kāds izturas pret mums cilvēcīgi.”
Tagad es viņiem esmu savējā, un viņi man kā radinieki. Man reizēm pat ir neērti, ka viņi man atklāj dvēseli, dalās ar pašu svētāko. Visu laiku domāju: ar ko gan esmu iemantojusi tādu uzticēšanos?” atzīstas Jeļena.
Vēlies mieru – gatavojies karam
Ukraiņu karavīri netic, ka izdosies izvairīties no kara.
“Kamēr pastāv Maskavija, tik ilgi arī Ukrainai būs reāli draudi. Šis karš turpinās vēl kopš Kijevas Krievzemes laikiem. Tagad “kacapiem” (tā Ukrainā nievājoši tiek saukti krievi – A. K.) kā ēst nepieciešama uzvara varas noturēšanai, jo tas novērš bara uzmanību no iekšējām problēmām un notur rāmjos separātismu impērijas iekšienē. Ja Maskava cietīs zaudējumu Ukrainā, tā saņems vairākas “tautas republikas” savā teritorijā. Tā ka no kara neizdosies izvairīties.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi saņēmuši pa ģīmi no ASV un NATO – tas ir zaudējums visās sfērās. Bet vai tad tas ir pirmoreiz?
Mēs tikai gaidām pavēli. Ja nenoturēsim šīs robežas vai arī tas kļūs nemērķtiecīgi – “paklaiņosim” kā kazaki, cik spēsim! Galu galā, cīnoties zaudējumi ir mazāki, nekā padodoties, kas noved pie nācijas nopietnas iznīcināšanas. Ja visi ukraiņi, kurus iznīcināja golodomors un nometnes, savulaik nebūtu “noguruši no kara” un padevušies, tad vēsture būtu pavisam citāda,” ir pārliecināts Vitālijs Primenko ar segvārdu “Kotjara”.
Vitālijs ir vietējais no Donbasa, dzimis Severodoņeckā. Viņa senči ir Kubaņas kazaki, kas uz Donbasu pārcēlušies 30. gados, glābjoties no represijām pret kazakiem. Frontes pirmajās līnijās atrodas kopš 2014. gada. Karojis pie Ilovaiskas un Mariupoles rajonā, Svetlodaras rajonā, gājis izlūkos un gatavojis jauniešus.
Tagad viņš atkal atrodas pirmajās līnijās. “Pie mums ir klusums. Kaimiņus gan periodiski noklāj. Viņi kož pretī. Bet tā – viss kā vienmēr,” stāsta Kotjara.
Tam, ka karš ar Krieviju ir neizbēgams, piekrīt vēl viens viņa novadnieks no Luhanskas, Pjotrs Mihailovičs.
“Putinam nav vajadzīgs Donbass. Viņam vajag visu Ukrainu. Viņš vēlas visu mūsu valsti pilnībā pievienot Krievijai, kā to jau faktiski izdarījis ar Baltkrieviju.
Un viņš nenomierināsies, kamēr to neiegūs. Varbūt sākumā viņš liks uzsvaru uz to, lai iekarotu pilnībā Doņeckas un Luhanskas apgabalu, otrajā posmā cirtīs sauszemes koridoru uz Krimu. Taču agri vai vēlu šī konfrontācija pāraugs aktīvajā fāzē – tas ir viennozīmīgi. Ir tikai viens jautājums – kad,” paskaidro karavīrs.
Viņš zina teikt, ka Krievijas armija pie robežas ar Ukrainu un DTR (Doņeckas tautas republika) un LTR (Luhanskas tautas republika) visu laiku palielina savu klātbūtni. “Viņi tur pie robežas ir izveidojuši pastāvīgus dislokācijas punktus. Formāli pretī atrodas “LTR un DTR armiju brīvprātīgie”, lai gan apmēram no 2020. gada vidus tur praktiski visiem viņiem ir Krievijas pases. Tādēļ mēs ar simt procentu pārliecību varam teikt, ka pret mums otrā pusē karo simtprocentīgi Krievijas pilsoņi. Bet komandieri gandrīz visi ir Krievijas Federācijas armijas kadru virsnieki. Tādēļ viss var iet vaļā jebkurā brīdī.
Tagad, lūk, Krievijas vienības iebraukušas Baltkrievijā, no 10. februāra gatavojas kopīgām mācībām. Viss ir nopietni, nedrīkstam atslābināties,” pārliecināti saka kaujās pabijis virsnieks. Pēc viņa domām, Ukrainas armija ir gatava dot atbildes triecienu, atkāpties neviens negrasās. Tiek izskatīti un analizēti dažādi varianti, līdz par Krievijas aviācijas un tālās darbības raķešu izmantošanai, kā tas bija Gruzijā 2008. gadā un Sīrijā 2015. gadā.
“Mums nav izvēles. Tā ir mūsu valsts un mēs to aizstāvēsim. Darbosimies atbilstoši situācijai, taču jebkurā gadījumā viņiem zaudējumi ir garantēti.
Piemēram, Gruzija – tur 2008. gada ekspansijas laikā vien dažās dienās viņi pazaudēja vairāk nekā desmit lidmašīnu, lai gan Gruzijā nebija tik attīstīta pretgaisa aizsardzība, kā pie mums tagad. Tādēļ, lai pamēģina. Mēs to gaidām,” saka Pjotrs Mihailovičs.
Viņš arī karo jau kopš 2014. gada. Pirms tam bijis ierindas uzņēmējs, cīnījies ar korupciju kā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Ceļa kontrole” aktīvists. Karā redzējis ļoti daudz: bijušas gan uzvaras, gan zaudēti biedri. Taču vēl lielāka ir vēlēšanās atgriezties mājās Luhanskā.
“Tie pastāvīgie šausmu stāstiņi visiem jau ir apnikuši, mēs vairs uz tiem nereaģējam. Mēs vienkārši darām savu darbu un regulāri trenējamies. Tā teikt: vēlies mieru, gatavojies karam. Tad, lūk, – mēs gatavojamies. Un gaidām pavēli par došanos uz priekšu,” saka komandieris un pasmaida.
