– Kad LNSO iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons aizgāja no amata, virmoja runas par mūziķu neadekvāto atalgojumu, traucējošo pārgurumu citos darbos. Šīs problēmas ir atrisinātas vai arī uzskatāt, ka dažās situācijās uz āru labākā skaņa ir klusums? 1
– Labs jautājums. Protams, problēmas nav atrisinātas, jo tas nav tik ātri izdarāms. Taču es personiski neesmu publisku šovu piekritējs. Mēs ar orķestra direktori Indru Lūkinu esam runājuši un runāsim ar kultūras ministri Daci Melbārdi par mūziķu neadekvāto atalgojumu, taču, zinot valsts kopējo situāciju, ir naivi cerēt, ka uzlabojumi notiks straujā lēcienā. Taču procesam jābūt pakāpeniskam un nepārtrauktam. Skaidrs, ka mūziķiem jājūtas novērtētiem. Kopš mēs ar Indru Lūkinu esam orķestra vadībā, LNSO koncertē daudz vairāk. Loģisks jautājums: ja vairāk strādājam, kāpēc vairāk nesaņemam? Un es jūtos atbildīgs, lai mūziķiem būtu cilvēka cienīga dzīve.
– Ideja par Bernsteina mūziklu “Brīnišķīgā pilsēta”, kuras izpildījums izvirzīts Lielajai mūzikas balvai, piederot tieši jums.
– Jau plānojot sezonu, man bija skaidrs, ka Vecgada koncertos jāskan kāda mūzikla koncertuzvedumam, jo tas Latvijā nav bijis ārkārtīgi sen. Ir iestudēti mūziklu uzvedumi kā “Vestsaidas stāsts” vai “Nožēlojamie” Ķīpsalā, savukārt Lielajā ģildē bijuši operu koncertuzvedumi, bet operete vai mūzikls koncertizpildījumā nav skanējuši. Man šķita – tas ir vērtīgi, jo pati mūzika ir ārkārtīgi dzirkstoša, piemērota Vecgada koncertu atmosfērai, kur cilvēki sagaida ļoti daudz prieka un pozitīvu emociju, bet ne banalitātes. Ja nu kāds mūziklu komponists spēj manis minēto apvienot, tas ir Leonards Bernsteins. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzi varbūt pēdējās desmitgadēs sarakstītie mūzikli, ko izrāda Londonā vai tajā pašā Brodvejā Ņujorkā, nepiedzīvos tik garu skatuves mūžu vai vietu mūzikas vēsturē kā Bernsteina un citi trīsdesmitajos gados viņa laikabiedru radītie mūzikli. Tie skan svaigi, aktuāli, “Vestsaidas stāsts” man pašam šķiet kā mūziklu ikona.
– Ja ar mūziķi neesi personīgi pazīstams vai iepriekš nav bijusi radoša sadarbība, tad viss notiek, protams, caur aģentiem, kur ir divi galvenie jautājumi – vai mākslinieks konkrētajā laikā ir pieejams un finanšu risinājums. Pēc koncerta aprunājos arī ar pašu viešņu, kura teica – viņai liels prieks par LNSO līmeni, jo tas nav ikdienišķs uzdevums orķestrim iejusties džeza un bigbenda stilā. Kima nosauca vārdā, bet es to neminēšu, ļoti pasaulslavenu orķestri, pie kura nesenā pagātnē viņa viesojusies un kura mūziķiem neesot bijusi ne mazākā motivācija censties mūziku atskaņot tā, kā tai jāskan. Amerikānietei bija prieks arī par kori “Latvija”, kurš bija ne vien mākslinieciski un vokāli ļoti profesionāls, bet arī ļoti atraktīvs, spēja skatuviski kustēties un dejot, turklāt neko nezaudējot vokālajā precizitātē. Cepuri nost un mana visdziļākā cieņa valsts korim “Latvija”.
