Izglītības sistēmas rūgtie augļi 0
Vidusskolu absolventi saņēmuši izglītības sertifikātus un plāno nākotni, bet Valsts izglītības satura centrs (VISC) komentē publiskotos šī gada centralizēto eksāmenu rezultātus. Centraprāt, ir pamats optimismam par izglītības kvalitātes kāpumu, jo, visus iegūtos līmeņus vienā katlā sametot un pēc tam dalot, iznākumā dažas procenta daļas plusā pērnajam.
Bet vien Dieviņš zina, par ko tas liecina – šāda rēķināšana izklausās samākslota un, kā saka, ne jau vidējiem prātiem. Toties viegli uztverama aina veidojas, aplūkojot dažādu valodu prasmes vērtējumu centralizētajos eksāmenos: skolēni diezgan nopietni izturas pret svešo mēļu apgūšanu, pēdējā vietā atstājot savu latvisko – tās mācēšana lielākoties ir D līmenī (vērtējumā no A līdz F). Ja arī pieņemam, ka stipri viduvējo līmeni ietekmē mazākumtautību skolu rezultāti, netrūkst iemeslu bažām par latviešu valodas straujo noplicināšanos pašu latviskajā vidē ar tās nacionālā lepnuma karogā ierakstītajiem Dziesmu svētkiem, tautiskajiem festivāliem, tradīciju glabāšanas centieniem un Valsts valodas likumu visbeidzot.
Var, protams, uzskatīt, ka plauktiņā D ierindotā latviešu valodas lietotprasme – ne teicama, pat ne laba, taču arī ne briesmīgi slikta – ir gluži normāla datorlaikmeta bērniem, kuri sazinās viņu īpatnējā slengā: pieaugot tas izzudīs pats no sevis, vietā nākot jaunam vārdu krājumam. Taču nemānīsim sevi – stipri viduvējais valsts valodas zināšanu novērtējums tikai vēlreiz apstiprina pirms kāda laika veiktā starptautiska pētījuma rezultātus, kur atspoguļojās Latvijas skolēnu sliktā lasītprasme.
Negribas ticēt, ka šo kopsaisti vispār nav saskatījuši VISC un pašā Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), jo lasītprasmes līmenis pirmkārt ietekmē dzimtās valodas zināšanas.
Pieļauju, ka šie savienotie trauki tomēr aplūkoti IZM iekšējās prāta vētrās, kuru bangas noplok aiz ministrijas sienām, ko epileptiskā drudzī tricina dažādu reformu pieteikumi, atsaukumi un gluži spokainas vīzijas par Latvijas izglītības nākotni.
Patlaban darbakārtībā ir ministra Roberta Ķīļa apskaidrības mirkļa redzējums: ikvienam skolēnam – savu planšetdatoru! Lai gan Latvijas budžetam atraktīvo ideju ļoti piesardzīgi komentē un ministra neievērotas blaknes min pat šādā projektā ieinteresētie datoru tirgotāji, dažus pilnā mēness ciklus tā vēl mulsinās skolēnu vecākus un pedagogus, līdz uzdīgs cita. Diemžēl no IZM nav atskanējis neviens vērā ņemams signāls par skolu bibliotēku lomu jauniešu lasītprasmes attīstīšanā.
Lai gan mūsu valstī starp resoriem uzticētajām jomām ir strikti iezīmētas robežas, skolēnu lasītprasmes zemajam līmenim tomēr vajadzētu satraukt arī Kultūras ministriju. Jo tas un centralizētajos eksāmenos visai pieticīgi novērtētās latviešu valodas zināšanas ir rūgti augļi, kas ienākušies pret mūsu oriģinālliteratūru un grāmatu izrādītās nevērības kokā. Tam kuplojot, velti gaidīt izglītības kvalitātes patiesu izaugsmi arī tad, ja planšetdatoru pieskaitītu zīdaiņa pūriņa aksesuāriem.
