Latvijā skolēnu skaits mazinājies arī migrācijas dēļ: izglītības sistēmas reorganizācija – neizbēgama 0
Kā parasti, šādus rādītājus Izglītības un zinātnes ministrija paziņo īsi pirms mācību gada sākuma. Tomēr, balstoties uz pieejamajiem statistikas datiem, jau šobrīd iespējams prognozēt aptuveno skolēnu skaitu. Šā gada septembrī skolā sāks iet apmēram 20 tūkstoši pirmklasnieku, bet kopējais skolēnu skaits šajā mācību gadā vispārizglītojošajās skolās būs aptuveni 205 tūkstoši.
Skolēnu skaits Latvijā ir cieši saistīts ar demogrāfijas tendencēm – to ietekmē gan dzimstība, gan migrācija.
Dzimstība Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir samazinājusies gandrīz divkārt (par 44%). 1991. gadā dzimušo skaits bija 34,6 tūkstoši, bet 2018. gadā – vairs tikai 19,3 tūkstoši. Krītot dzimušo skaitam, likumsakarīgs ir pakāpenisks skolēnu skaita samazinājums. Ņemot vērā, ka bērni skolā sāk iet sešu septiņu gadu vecumā un mācās tajā līdz 15–18 gadu vecumam, dzimstības ietekme uz skolēnu skaitu izpaužas ar septiņu līdz 18 gadu nobīdi. Tā arī ir noticis – 1998. gadā (jeb 7. gadā pēc neatkarības atjaunošanas) sākās skolēnu skaita samazinājuma tendence, kuras rezultātā sekojošajos gados tas nokrities par apmēram 140 tūkstošiem (41%) – līdz 205 tūkstošiem.
Latvijā skolēnu skaits ir mazinājies arī migrācijas dēļ. Attēlā redzamā plaisa starp divām līnijām (dzimušo skaits un pirmklasnieku skaits pēc septiņiem gadiem) liecina, ka pēckrīzes gados apmēram viens divi tūkstoši Latvijā piedzimušo bērnu, sasniedzot mācību vecumu, nemaz nav aizgājuši Latvijas skolās. Tātad tie ir aizbraukuši kopā ar vecākiem uz citām valstīm.
Turklāt statistikas dati rāda, ka emigrācija ietekmējusi ne tikai pirmklasniekus, bet arī pārējās skolas vecuma bērnu grupas.
Labā ziņa ir tāda, ka 2018. gada septembrī šī t. s. emigrācijas plaisa vairs nebija vērojama.
Skolēnu skaita samazināšanās rada spiedienu uz kopējo izglītības sistēmu, liekot samazināt ne tikai skolu, bet arī pedagoģisko darbinieku skaitu. Pēdējo 20 gadu laikā (1998.–2018. g.) skolēnu skaits ir nokrities par 41% (348 tūkst. -> 205 tūkst.), bet skolu skaits ir samazinājies par 33% (1074 -> 716), bet pedagoģisko darbinieku skaits – tikai par 16% (33,9 tūkst. -> 28,5 tūkst.).
Pēdējos gados kopējais skolēnu skaits vispārizglītojošajās skolās ir nedaudz stabilizējies, jo daudzskaitlīgās “kohortas” (t. i., tās bērnu paaudzes, kurās kādreizējais dzimušo skaits pārsniedza 30 tūkstošus) ir beigušas skolu, to vietā šobrīd mācās tās bērnu paaudzes, kuru skaits katrā vecumā grupā ir aptuveni 20 tūkstoši. Tuvākajos gados kopējais skolēnu skaits var pat nedaudz pieaugt, jo tad skolās sāks iet pēckrīzes laikā dzimušie (kad dzimušo skaits Latvijā nedaudz palielinājās).
Tomēr esošās dzimstības tendences un turpmāko gadu prognozes nekādu stabilitāti vairs nesola.
Šobrīd notiek paaudžu nomaiņa jauno vecāku vidū – par jaunajām māmiņām un tētiem kļūst 90. gadu demogrāfiskās bedres laikā dzimusī paaudze, kas ir ievērojami mazāka nekā līdzšinējie jaunie vecāki. Minētās paaudžu maiņas rezultātā dzimušo skaits var noslīdēt zem 15 tūkstošiem gadā (tātad par aptuveni 1/4 pret pašreizējo līmeni). Tas nozīmē, ka par šo pašu ceturtdaļu ilgākā laika periodā samazināsies arī skolēnu skaits – līdz aptuveni 150 tūkstošiem.
Laiku pa laikam Latvijā tiek slēgta kāda skola, kas nozīmē arī atlaist no darba skolotājus. Šādu nepatīkamo lēmumu galvenais iemesls ir valsts demogrāfiskā situācija – bērnu trūkuma dēļ vairs nav iespējams piepildīt klases. Tā kā tuvākās paaudzes laikā bērnu būs mazāk, skolu slēgšana un reorganizācija arī nākotnē būs neizbēgama.
