– Tā ir. Taču vai vienmēr skolēni padodas izglītības sistēmas problēmu dēļ, nevis tāpēc, ka ir sociālas problēmas ģimenēs? 3
– Iespējams, ka skolas pamešanai ir vairāki iemesli. Taču tas nenozīmē, ka izglītības sistēmai nav jāuzlabojas.
– Varbūt, jūsuprāt, skolēniem izvirzītās prasības ir pārāk augstas?
– Nebūt ne. Problēma ir tajā, ka sistēma skolēniem neļauj šīs prasības sasniegt savā tempā. Visi uz priekšu tiek dzīti vienādos soļos, neraugoties uz katra individualitāti. Nedrīkst bērnu biedēt, sakot: ja slikti mācīsies, nekas labs tevi dzīvē negaida. Ir pietiekami daudz veiksmīgu cilvēku, kuriem skolā nemaz tik labi nav gājis. Taču šādu cilvēku varētu būt vairāk.
– Kādus motivācijas paņēmienus jūs ieteiktu izmantot, ja jau savstarpējā konkurence visiem neder?
– Pirmkārt, izglītības saturam un skolā izmantotajām mācību metodēm jābūt interesantām. Tad bērns tik daudz nedomās par to, kāpēc vispār mācīties, bet darīs tāpēc, ka tas ir aizraujoši. Skolā jābūt vairāk dzīvespriekam. Otrkārt, bērnam jājūt, ka tas, ko māca skolā, viņam noderēs dzīvē.
– Latvijā tagad izstrādā jaunu izglītības standartu, kas paredz, ka bērniem skolā būs jāiegūst kompetences un prasmes, ne tikai zināšanas. Vai tāds izglītības standarts, jūsuprāt, varētu uzlabot situāciju “parastajās” skolās?
– Ja tas paredzēs, ka bērns mācās, darot pats, nevis tikai klausoties, ko stāsta skolotājs, tad jā. Paraugieties, kā mācās bērns pirmajos dzīves gados! Tā ir dabiska mācīšanās, kad viņš vēro, klausās un atkārto. Faktiski viņš pats iemācās runāt savā dzimtajā valodā tik labi, ka citu tautu pārstāvjiem, īpaši mācoties, ir ļoti grūti sasniegt to pašu līmeni.
– Atgriežoties pie skolu salīdzināšanas. Daudziem vecākiem tomēr ir svarīgi zināt, ka viņu bērns iet labā skolā. Kā tad lai to noskaidro, ja skolu reitingi, jūsuprāt, nav uzticami?
– Skolu reitingi der tikai politiskai retorikai, tie uz skolu raugās virspusēji. Politiķu skats sniedzas līdz nākamajām vēlēšanām. Vecākiem jāraugās tālāk – uz sava bērna dzīvi arī tālākā nākotnē.
Visuzticamākais rādītājs, vai jūsu bērna skola ir laba vai ne, ir bērna sajūtas šajā skolā. Ja viņam tajā klājas labi, ja viņš nav zaudējis dzīvesprieku, ja labprāt mācās, ja neslimo, tad tā ir jūsu bērnam piemērota skola. Svarīgi ir, vai vecāki uzticas skolai, kurā palaiduši savu bērnu. Oslo labākās skolas pēc eksāmenu rezultātiem ir tās, kuras atrodas bagāto ļaužu rajonos, bet sliktākās – imigrantu rajonos. Taču esmu diezgan drošs, ka lielāks skolotāju darbs tiek ieguldīts imigrantu bērnos, jo skolotājiem jāpalīdz viņiem arī integrēties.
Savukārt par PISA testiem gribu piebilst, ka tie ir vienādi visām valstīm, kuras šajā testēšanā piedalās. Taču visās valstīs – no Korejas līdz Latvijai – nevar būt vienāda izglītības sistēma. Arī jūsu valstī tai jābūt saistītai ar jūsu tradīcijām, nacionālo identitāti. Esmu dzirdējis, ka Latvijā tieši labāko skolu absolventi bieži vien studē ārzemēs un pēc tam tur arī paliek strādāt. Tad var jautāt, vai šīs skolas patiešām ir labas, ja tās neizveido skolēnos spēcīgu latvisko identitāti un vēlmi strādāt savas valsts labā. Ja daudzi cilvēki pamet valsti, jāsecina, ka arī kopumā izglītības sistēma nav laba, jo tā nesniedz viņiem tādu izglītību, lai viņi gribētu un arī varētu palikt tepat. Tā gan nav tikai Latvijas problēma.
Cik zinu, Latvijā aizvien vairāk vecāku izvēlas sūtīt savus bērnus uz nelielām privātskolām, nevis tām, kas iekļaujas tradicionālajā izglītības sistēmā un ir topa augšgalā. Tātad arī vecāki bieži vien saprot, ka sistēmā nav viss kārtībā.
– Jūs teicāt, ka katram bērnam jāļauj izvēlēties savu tempu zinību apguvei. Tas nozīmē individuālu pieeju katram skolēnam, bet Latvijā tagad ir tendence veidot aizvien lielākas skolas ar aizvien lielākām klasēm. Ja klasē ir ap 30 bērnu, kā gan lai skolotājs strādā ar katru individuāli?
– Profesionālam pedagogam būtu jāspēj arī lielā klasē pamanīt katru bērnu. Man pašam ļoti patīk strādāt lielā klasē. Tas ir noderīgāk arī pašam bērnam, jo mācīšanās ir tikai viens skolas aspekts. Jo klasē vairāk bērnu, jo daudzveidīgāku pieredzi gūst skolēni, jo labāk viņi iemācās sastrādāties un sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Protams, savi plusi ir arī mazajām klasēm. Mazo skolu slēgšana ir sāpīgs jautājums. Skaidrs, ka ciems, kurā vairs nav skolas, iznīks. Centralizācija nav laba. Norvēģijā ir arī mazas skolas. Pats esmu strādājis skolā, kurā ir 24 skolēni. Protams, tā ir tālu no Oslo, fjordos. Apkārtnē ir daudz aitu, un, ja skolas durvis ir vaļā, tās mēdz ieklīst telpās.
P. S. Tā nu sanāca, ka uz interviju ar Godi Kelleru devos kopā ne tikai ar savu astoņgadīgo meitu, bet arī viņas draudzeni. Sākumā meitenes bija klusas, bet, kad saruna ieilga, sāka dauzīties. Godi pavēstīja: “Bērni ir svarīgāki par interviju.” Un… iesaistījās meiteņu rotaļās.
