– Tā ir, taču patiesībā akcenti bieži vien ir citi. Jau pieminēju pārāk lielu koncentrēšanos uz eksāmenu rezultātiem. Tāpat šajā sistēmā tiek pievērsta pārāk liela uzmanība tādiem mācību sasniegumu mērījumiem kā, piemēram, starptautiskais PISA tests. Visa tā salīdzināšana, kura ir labākā skola, kuras valsts skolēni testus izpildījuši vislabāk, nav veselīga. Tiek aizmirsts, ka PISA testi parāda skolēnu sasniegumus tikai vienā izglītības aspektā – kā viņi apguvuši tās prasmes, kas nepieciešamas, lai atrisinātu uzdevumus, kādi skolēniem tiek piedāvāti PISA testā. Testa rezultāti neparāda ne to, kā šīs prasmes skolēni spēs izmantot dzīvē, ne to, cik veiksmīgi viņi būs dzīvē. Daudz patiesāks izglītības kvalitātes rādījums būtu salīdzinājums, kā izglītojoties audzis katrs no skolēniem.
Turklāt šādi testi, eksāmeni un citi kontroldarbi liek skolēniem iesaistīties neveselīgā konkurencē. Ir pētījumi, kas parāda: tieši valstīs, kur skolēni ir visveiksmīgākie PISA testā, viņi ir arī visdepresīvākie. Meitenes, kurām ir anoreksija, ļoti bieži skolā ir vienas no sekmīgākajām.
– Taču savstarpējā konkurence klasē vai skolā daudziem skolēniem ir vērtīgs stimuls censties mācīties čaklāk, rūpīgāk izpildīt mājasdarbus utt.
– Būt konkurētspējīgam – tas mūsdienās ir teju maģisks vārdu salikums. Katram jābūt konkurētspējīgam, taču – kas šādā sabiedrībā un šādā izglītības sistēmā notiek ar tiem, kuri konkurences cīņā nav sekmīgi? Viņi zaudē pašapziņu, ticību sev. Viņiem rodas iespaids: ja skolā neizdodas gūt augstus vērtējumus, tad viņi vispār nekam šajā dzīvē nav derīgi. Patiesībā katram ir kāds talants, un laba izglītības sistēma spētu to atklāt un attīstīt. Ja neveicas vienā mācību priekšmetā, citā, iespējams, veicas daudz labāk, un tas ir jāuzsver. Skolotājiem un vecākiem būtu jāsadarbojas, lai katrs bērns sasniegtu labāko, uz ko spējīgs. Taču sistēmā, kurā lielākais akcents likts uz konkurenci, aptuveni ceturtdaļa skolēnu kļūst par zaudētājiem, un viņiem zūd motivācija censties. Savstarpējā konkurence kādos brīžos var noderēt. Ir bērni, kuri izjūt vecāku spiedienu būt vislabākajam, bet no tā necieš, jo viņi spēj tādi būt. Taču tā noteikti nevar būt vienīgais instruments, ko izmanto pedagogs, lai veicinātu skolēnu sasniegumus. Skolotājam jāspēj piedāvāt katram citādu attīstības ceļu, kā arī atrast īsto, tieši šim bērnam piemērotu motivācijas veidu. Nav pareizi, ka visiem tiek izvirzītas vienādas prasības, jo skolēniem ir dažādas stiprās puses, atšķirīgi progresa tempi. Ja no bērna prasa to, uz ko viņš nav spējīgs, tā ir pāragra intelektualizācija. Ja uz bērnu izdara spiedienu, tas var novest pie nevēlēšanās mācīties un pašapziņas trūkuma. Tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc bērni un jaunieši nolemj neturpināt izglītošanos. Viņiem saka, ka viņi ir stulbi un netalantīgi, viņi tam notic un padodas. Tā ir ne tikai personiska traģēdija – ja cilvēks nesasniedz visu, uz ko būtu bijis spējīgs, tas ir arī zaudējums sabiedrībai, tostarp finansiāls. Jūsu valstī izglītības neiegūšanai ir pat vēl smagākas sekas nekā Norvēģijā. Pie mums darbu atradīs katrs, kurš grib strādāt, pat ja viņam ir vien dažu klašu izglītība. Savukārt Latvijā, cik zinu, tiem, kuriem nav atbilstošas izglītības, bieži vien nav arī darba.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
