Izglītības sistēma rada zaudētājus. Saruna ar norvēģu ekspertu 3
Godi Kellers ir pedagogs un skolotāju izglītotājs no Norvēģijas. Viņš specializējies valdorfpedagoģijā un uzsver, ka bērnam jābūt jebkuras pedagoģiskās sistēmas centrā. Sarakstījis vairākas grāmatas, no kurām viena – “Ar skolu sirdī” – tulkota arī latviski. Latvijā viņš bija ieradies pagājušajā nedēļā – lai lasītu lekcijas vecākiem, tiktos ar pedagoģijas studentiem, vadītu nodarbības bērniem Brīvajā Ādažu Valdorfa skolā.
G. Kellers: – Tāda šobrīd ir mana dzīve, braucu uz dažādām valstīm un viesojos dažādās skolās – gan privātajās, gan publiskajās. Sadarbojos ar skolās strādājošo skolotāju komandu. Norvēģijā Valdorfa skolu ir krietni vairāk nekā Latvijā – šobrīd Norvēģijā ir 41 šāda skola (Latvijā tikai trīs. Viena ir pašvaldības skola, bet divas ir privātas. – I. K.). Pie mums Valdorfa izglītības sistēma ienākusi senāk. Norvēģijā Valdorfa skolas ir tikai privātas, tajā pašā laikā no valsts tās saņem 85 procentus finansējuma. Otra mana dzīves daļa saistīta ar jauniešiem, kuri kādu iemeslu dēļ izkrituši no izglītības sistēmas. Norvēģijā darbojos projektā, kurā apzinām šos jauniešus un cenšamies viņiem palīdzēt. Mums ir zināmi panākumi šajā darbā.
– Kāda ir galvenā atšķirība starp Valdorfa un “parastajām” skolām?
– Lielākā atšķirība ir nevis starp Valdorfa un parastajām skolām, bet gan starp parastajām skolām un visām citām skolām, kurās ir kāda alternatīva izglītības sistēma, piemēram, Montesori pedagoģija. Alternatīvās izglītības sistēmās vairāk skatās uz bērnu ilgtermiņā, domā, kāda būs viņa dzīve pēc skolas, kur un kā viņš izmantos skolā iegūtās zināšanas, nevis tikai trenē skolēnu kārtējam eksāmenam. Alternatīvās izglītības sistēmas vairāk domā arī par bērna personības emocionālās puses attīstību. Piemēram, stundās tiek apspēlētas dažādas situācijas, lai bērns labāk saprastu, kāda var būt dzīve, būtu tai labāk sagatavots. Alternatīvās skolās vairāk domā par to, kāda atmosfēra tajās valda. Lielāka vērība tiek pievērsta rokdarbu apguvei. Nav tik būtiski, vai bērns, pieaudzis būdams, tos strādās, bet lai mazotnē labāk attīstītos pirkstu sīkā motorika, kas cieši saistīta ar domāšanu. Visi, arī meitenes, mācās strādāt ar koku, bet puiši, tāpat kā meitenes, ada. Lai attīstītu radošumu, daudz laika atvēlēts mākslinieciskām izpausmēm.
Taču es negribētu apgalvot, ka tikai alternatīvā skola var būt laba. Tāda var būt jebkura skola, ja vien tajā strādā labi skolotāji ar siltu sirdi, kuri spēj ieraudzīt katru bērnu kā individualitāti. Zinu gana daudz “parasto” skolu, kuras manā izpratnē ir diezgan labas. Ir “tradicionālās” skolas, kuras daudzus elementus pārņēmušas no alternatīvajām izglītības sistēmām.
