Jaunais direktors teic, ka viņa vadībā “Iespējamā misijā” nekādas radikālas pārmaiņas nav gaidāmas, toties viņš cerot paplašināt programmas ietekmi uz izglītības attīstību Latvijā. Arī turpmāk galvenais uzdevums būs censties piesaistīt kaut uz diviem gadiem darbam skolā jauniešus, kuri nav studējuši pedagoģiju, bet var būt ļoti noderīgi skolā, kā arī parādīt sabiedrībai, cik nozīmīga ir skolotāja profesija. Visi programmas dalībnieki pēc diviem skolā pavadītajiem gadiem uzsver, ka iesaistīšanās tajā ļāvusi ļoti strauji izaugt. Šobrīd programmu pabeiguši 105 absolventi – 40 procenti joprojām strādā skolā, bet vēl 30 procenti – izglītības jomā ārpus skolas. “Iespējamā misija” arī turpinās sadarboties ar skolu direktoriem Direktoru klubā, aicinās uz skolām ievērojamus cilvēkus, kā arī rīkos izglītojošus pasākumus pedagogiem. 1
Taču – kāpēc ir tā, ka skolās trūkst skolotāju un jaunieši, kuri studējuši pedagoģiju, turp dodas nelabprāt, bet kā “Iespējamās misijas” dalībnieki uz skolu vēlas doties daudz vairāk jauniešu, nekā programma var uzņemt? Kārlis vispirms attrauc, ka tieši tāpēc, ka programmā ir stingra atlase, tā ir veiksmīga. Viņaprāt, ir vērts samazināt no valsts budžeta apmaksāto pedagoģijas studiju vietu skaitu augstskolās, lai varētu atlasīt studijām tos, kuri patiešām vēlas strādāt skolā un ir tam piemēroti. “Domāju, ka izglītības sistēma zaudē daudzus potenciāli labus skolotājus, tāpēc ka pirmajos darba gados viņiem netiek sniegts pietiekams atbalsts. Man bija studiju biedrene, kas darbu skolā pameta jau pēc pirmā gada, bet otra aizgāja pēc diviem gadiem. Jauns skolotājs bieži vien ir atstāts izdzīvošanai. To iztur tikai spēcīgākie.” Savukārt “Iespējamās misijas” dalībnieki par to, kā risināt problēmas un attīstīties, var izrunāt gan ar kuratoriem, gan citiem “misionāriem”. Kārlis teic: ir svarīgi, lai pedagoģijas studenti sāktu strādāt skolā jau studiju laikā, jo tad, kad teorētiskās zināšanas papildina praktisko pieredzi, tām ir pavisam cita vērtība.
