Izglītības ministrs: Skolām jāaudzina labi pilsoņi 0
Ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli pēc pirmajām simt ministra darba dienām sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.
V. Krustiņš: – Ministra kungs, simt dienas mēs jūs netraucējām, jo ko gan jūs varējāt stāstīt, kamēr neko vēl nebijāt paveicis. Britu premjerministrs Čērčils teicis, ka jaunam ministram ir divas dienas laika, lai ieņemtu ministriju. Citādi tur valdīt neizdosies. Sabiedrība jūs pamanījusi – esat otrs ievērojamākais ministrs aiz veselības ministres. To saku bez ironijas. Tie, kuri nav sabiedrībai vienaldzīgi, ir kaut ko darījuši. Jūs labprāt stāstāt, cik izglītības sistēma ir atpalikusi, iepuvusi, bet jums neviens nejautā par audzināšanas jautājumiem. Vai kā ministrs pievērsīsieties arī audzināšanas jautājumiem?
R. Ķīlis: – Iepriekš tiešām par šo tēmu nav jautāts. Acīmredzot izglītība un audzināšana cilvēku prātos ir lielākoties nošķirtas lietas. Taču šī tēma ir aktuāla. Audzināšana sākas jau no pirmsskolas izglītības iestādēm, tāpēc šo iestāžu pieejamība no pusotra gada vecuma visiem bērniem ir viens no pirmajiem jautājumiem, ko grasos risināt. Viens spēlētājs šajās iestādēs ir pašvaldība, kas uztur pirmsskolas izglītības iestādes, bet otrs ir izglītības process. Vēlos līdz 2014. gadam panākt, lai pirmsskolas pedagogu algas tiktu pilnībā apmaksātas no valsts. Patlaban valsts maksā tikai par piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanu skolai. Tā ka šajā ziņā audzināšana ir ļoti centrāla lieta.
– Nevelciet tikai uz bērnudārziem! Jo runāju par pilsonisko audzināšanu. Vai skolās tiks audzināti pilsoņi vai arī turpināsim skolot tikai darbaspēku?
– Vienmēr esmu uzsvēris, ka viens no centrālajiem Latvijas skolu uzdevumiem ir ieaudzināt skolēniem pilsoņa prasmes un tikumus. Tas saistās arī ar integrāciju, un viena koalīcijas vienošanās ir, ka vismaz daļa integrācijas jomas pāriet Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Līdz šim tā pilnībā bija Kultūras ministrijas (KM) pārziņā. KM ir plāns par integrācijas pasākumiem, mums tāda līdz šim nebija. Tagad plāns top, un tas saistās ar vairākām darbības jomām, tajā skaitā pilsonisko audzināšanu. Bez pilsoņiem šai valstij nav nākotnes, tāpēc skaidrs, ka pilsoņi ir jāaudzina. Protams, var būt diskusijas par to, kas pilsoņiem jāiemāca. Daudzi uzskata, ka pilsoniskā audzināšana nozīmē dot zināšanas par vēsturi un noteiktu vēsturisko notikumu izpratni un vēstures perspektīvu. Tas ir pareizi. Taču manā izpratnē būtiski ir arī tas, ka jaunieši apzinās, kas ir pilsoņi, ko nozīmē sadarbība ar citiem pilsoņiem, ko nozīmē būt patriotam, kā piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
Nepietiek vien ar to, ka cilvēks labi zina vēsturi, ja viņš neprot piedalīties sabiedriskajā dzīvē – būt atbildīgs pilsonis, kas zina savus pienākumus un tiesības, spēj izdarīt atbildīgu izvēli vēlēšanās vai referendumā, spēj uzrakstīt petīciju vai iesniegumu valsts iestādei.
– Kā jūs grasāties šo audzināšanu īstenot? Vai skolās būs pilsoniskās audzināšanas stundas?
– Nezinu, vai audzināšanas problēma būs ar vienu mācību priekšmetu risināma. Domāju, ka šai tēmai jāstrāvo vairākas zinību jomas – ne tikai vēsturi, bet arī ģeogrāfiju, ekonomiku.
– Tad jau izplūdīs caur citiem priekšmetiem. Pilsonim būtu skaidri jāzina Satversmes, savu tiesību un pienākumu, valsts uzbūves un pārvaldes principi. Arī tas, kā valsts organizēta citur.
– Tam es piekrītu. Šo zināšanu jauniešiem trūkst, taču par atsevišķu priekšmetu man nav skaidra viedokļa. Domāju, ka pilsonisko audzināšanu varētu ietvert arī interešu izglītībā, tātad tajā, ko jaunieši dara ārpus mācību stundām. Līdz šim šī joma atstāta novārtā. Arī integrācijā konkrētu plānu nav bijis. Diemžēl nav bijis arī skaidras jaunatnes politikas. Kā tā būtu īstenojama, izlemsim aptuveni trīs nedēļu laikā. Jaunatnes politikai būtu jāpiešķir loma arī integrācijā.
I. Kuzmina: – Vai jūsu vadītā ministrija vienojusies ar Kultūras ministriju par to, kuras integrācijas jomas katra ministrija uzņemsies?
– Kad mums būs pilnīgi skaidrs plāns, kas jādara, tad arī iesim un vienosimies. Valoda, līdzdalība, Latgale, jaunatne, ārpusskolas nodarbības – tās ir jomas, kam integrācijas kontekstā vajadzētu nonākt IZM ziņā. KM tam nemaz nav jaudas, jo skolas taču ir IZM pārziņā.
V. Krustiņš: – Sakiet, uz kādiem argumentiem balstās jūsu reizēm pat iznīcinošie vērtējumi par Latvijas izglītības sistēmu?
– Starptautiskie “PISA” testi, kuros skolēniem daudzās pasaules valstīs liek pildīt līdzīgus uzdevumus dabaszinātnēs, matemātikā un lasītprasmē, parāda, ka Latvijas skolēnu prasmes sistemātiski ir zem vidējā pasaules valstu līmeņa. Mūsu kaimiņu igauņu rādītāji ir krietni labāki – tie ir virs vidējā līmeņa. Tas nozīmē, ka mūsu sistēmā trūkst kaut kā, kas nodrošinātu rezultātu pieaugumu. Iespējams, ir nepareizs skolēnu noslodzes sadalījums. Piemēram, mūsu kaimiņiem somiem no 1. līdz 9. klasei dabaszinību stundu skaits ir par 400 lielāks nekā mūsu skolēniem šajā pašā vecuma grupā. Somijas izglītības rādītāji ir vieni no augstākajiem pasaulē. Turklāt mūsu skolēniem, kaut sasniegumi ir ne īpaši labi, noslodze ir tāda pati kā pieaugušajiem.
IZM esam saskaitījuši, ka bērni, sākot no 7. klases, ieskaitot mājasdarbus, strādā 53 stundas nedēļā. Tas ir vairāk, nekā daudzi pieaugušie pavada darbā. Ir starptautiski salīdzinājumi, kas rāda, ka arī Latvijā skolotāji ir pārslogotāki nekā vidēji Eiropā. Līdz ar to pieaugusi spriedze skolēnu un skolotāju vidū. Sanāk, ka bērni un skolotāji ir pārslogoti, bet rezultātu nav.
Tātad mācību darba organizācijā un mācību metodēs kaut kas nav pareizi. Jau tagad skaidrs, ka obligāti jāmazina mājasdarbu īpatsvars. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā skolēniem ir ļoti daudz mājasdarbu. Taču skola nevar noteikt, kādi mājās ir apstākļi mājasdarbu pildīšanai, vai mājās bērnus motivē mācīties, vai ir galds gaišā vietā, vai mājās ir mierīgi. Līdz ar to liels mājasdarbu skaits veicina skolēnu nevienādos mācību sasniegumus. Patlaban nodarbības ir pārāk sadrumstalotas. Ik pa 40 minūtēm mainās ļoti dažādi mācību priekšmeti. Mācību priekšmeti būtu jāmāca pa blokiem. Trešā lieta, kas jāmaina, ir fizisko nodarbību īpatsvars. Divas stundas nedēļā, kā ir pašlaik, ir smieklīgi maz. Mācību procesā būtu jāintegrē arī interešu izglītība. Tā bērniem iet pie sirds un caur to arī var mācīt daudzus priekšmetus.
– Kad ienācāt ministrijā, noteikti IZM aparātam vaicājāt, kāpēc sasniegumi ir tik zemi? Ko jums atbildēja, piemēram, valsts sekretārs? Latvijas Universitātē ir Pedagoģijas fakultāte. Varbūt tur jums varēja ieteikt, kas būtu maināms?
– Ziniet, tas ir ļoti interesanti. Latvijā pedagoģijas fakultātes ir vairākās universitātes, ir pat atsevišķa pedagoģijas augstskola. Tur ir noteikts cilvēku skaits, kam it kā būtu jānodarbojas ar zinātniskiem pētījumiem pedagoģijā. Diemžēl man kā ministram jāatbild uz jautājumiem, uz ko būtu jāatbild pedagoģijas zinātniekiem.
I. Kuzmina: – Vai jūs gribat teikt, ka Latvijā trūkst nopietnu pētījumu pedagoģijas laukā?
– Jā, man šķiet, ka tādu nav.
– Bet šajās fakultātēs un augstskolā strādā pedagoģijas doktori! Kaut ko taču viņi tur pēta?
– Kad man būs vairāk laika, paskatīšos, ko viņi dara.
V. Krustiņš: – Kāpēc tad valsts šādus zinātniekus uztur?
– Tas ir labs jautājums. Zinātniekiem jāspēj radīt kvalitatīvas zināšanas, kas nodrošinātu ministrijai instrumentu kopumu, ar ko skaidrot lēmumus. Vajadzētu pat būt iespējai no vairākiem vienas jomas pētījumiem izraudzīties kvalitatīvāko.
Piemēram, zinātnieki nevar pateikt, kā veicināt pārdomātāku skolu vadību; vai direktoru rotācija to veicinātu. Viņi to pētījuši nav. Varbūt varot papētīt. Taču, iespējams, ka vainīga arī ministrija, kas nav pasūtījusi konkrētus pētījumus. Jaudīgs, analītisks, stratēģisks redzējums izglītības jomā vēl tikai jārada.
– Jūsu ministrijas pakļautībā vēl arvien darbojas vairākas aģentūras. Ko tās īsti dara?
– Daļa no tām veidotas saistībā ar Eiropas struktūrfondu administrēšanu. Tās izveidojušās savrupas.
– Mazas, nelielas muižiņas!
– Pat lielas, nevis mazas. Kopā aģentūrās ir simtiem darbinieku. Padotības ie-stādēs kopā ir vairāk darbinieku nekā pašā ministrijā. Aģentūras, protams, ir grūti pārvaldāma sistēma. Tāpēc šī nošķirtība un savrupība būtu jāpārskata. Sāksim izvērtēt aģentūru darbību, lai noskaidrotu, kā tās līdz šim strādājušas.
I. Kuzmina: – Ja bija jāaptur ERAF īstenotie projekti profesionālās izglītības iestādēs, tad jau laikam neko izcili nav strādājušas?
– Pati redzat.
V. Krustiņš: – Bet, runājot par pašu ministriju, IZM valsts sekretārs teicis: kad viņš sāka strādāt ministrijā, tur bija 140 darbinieku, bet tagad ir 240. Tagad esot paredzēts darbinieku skaitu apcirpt. Tad tos simt klāt nākušos darbiniekus vajadzētu atlaist?
– Ministrijā ir gan vakances, gan darbinieki ar neskaidriem darba pienākumiem un rezultātiem, tā ka darbinieku skaitu ir iespējams samazināt. Tad atlikušie strādātu ar pilnu noslodzi. Nevar būt tā, ka, ieejot kāda IZM darbinieka kabinetā, redzams, ka cilvēks darba vietā ada. Adīt var mājās.
– Vai kāda no jūsu ministrijas padotības iestādēm paskatīsies, kā vēsturi māca krievu skolās?
– Par šādiem jautājumiem atbildīgs Izglītības kvalitātes valsts dienests. Tas, kā skolās māca valsts vēsturi, savā ziņā saistīts ar valsts drošību. Tāpēc pārbaudēm jābūt un mazākumtautību skolām jāpievēršas daudz nopietnāk.
Latvijas amatpersonas līdz šim par maz pievērsušas uzmanību tam, kas notiek mazākumtautību skolās – nav gājušas turp, skatījušās, kas tur notiek, nav izcēlušas un paudušas atbalstu pozitīvajām lietām, kas tur notiek. To esmu noskaņots mainīt. Mazākumtautību skolas nevar būt savrup eksistējoša teritorija. Tā ir vieta, kur aug topošie mūsu valsts pilsoņi.
– Kāda jūsu priekštece gan man teica tā: man nav brīv’ jums teikt, bet es tomēr pateikšu, ka koalīcijas padomē pieņemts lēmums nepārbaudīt, kā māca krievu skolās.
– Iespējams, esat ievērojuši, ka nesen valdība pieņēma lēmumu, kas palielināja latviešu valodas proporciju mācību saturā mazākumtautību skolās. Tas ir diezgan skaidrs signāls par to, kādas apņemšanās ir šai valdībai. Aktīvi uzmanīsim arī to, kā latviešu valoda tiek mācīta mazākumtautību skolās.
– Premjers Dombrovskis skaidri pateicis, ka padzīs no valdības jaunos nacionāļus, ja viņi ies pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Vai jūs padzīsiet tos skolu direktorus, kuri uz Rīgu vedīs 9. maijā savus skolēnus no citām pilsētām?
– Ja direktori tiešām ļaus skolēniem neapmeklēt stundas šajā dienā, tas tiešām nebūs izglītības un integrācijas politikas sasniegums. Gribētu, lai skolās samazinātos interese par 9. maija notikumiem. Jādod kādas alternatīvas, kādi pasākumi, kuros latviešu un krievu bērni var sadarboties un nenošķirties.
I. Kuzmina: – Pagājušajā nedēļā “Baltcom” radio jūs teicāt, ka arī valsts augstskolām būtu jāļauj veidot studiju programmas krievu valodā. Vai tas veicinātu integrāciju?
– Par krievu valodu runāju kontekstā ar augstskolu iespējām pelnīt, veidojot šādas studiju programmas ārvalstniekiem. Mani primāri gan interesē augstākās izglītības kvalitāte. Tāpēc pirmkārt jāļauj Latvijas augstskolās būtiski ienākt angļu valodai. Tā radīs starptautisku studiju vidi, kas paaugstinās kvalitāti. Kad kvalitāte būs, kāpēc gan peļņas nolūkos nevarētu piedāvāt studijas krievu valodā.
