“Izglītības ministri ļoti ātri mainās un reformu bezjēdzība ir vājprātīga.” Intervija ar LKA profesoru Jāni Siliņu 75
“Izglītības sistēma nepārtraukto reformu rezultātā ir kraha situācijā. Un ne jau tikai finansējuma dēļ. Satura dēļ. Bet kultūrā un mākslā tie ir zem katras kritikas. Prātam neaptverams absurds!” Šādu skarbu vērtējumu paudis Jānis Siliņš, LKA profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs. Par latvisko identitāti, par kritisko situāciju izglītības sistēmā un citām tēmām TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Jāni Siliņu sarunājās Velta Puriņa.
Vai valsts svētki spēj saliedēt tautu?
Velta Puriņa: Valsts svētki. Tikko mēs aizvadījām vienus valsts svētkus, tūlīt jau klāt ir 4. maijs – lieli, vienojoši tautas svētki. Runājot par integrācijas jautājumu, kā jūs uztverat – izglītības trūkums, nesapratne, vēstures neizpratne? Vai tikai ierēdņus interesē svētki, vai tomēr visu sabiedrību kopumā?
Jānis Siliņš: Integrācija ir tāds modes vārds. Integrācija ir cilvēku dzīve, kopums – ģimenē, sabiedrībā, skolā. Tā ir aktuāla lieta un mēs, manā ģimenē, augstskolā, muzejā, manā sabiedrībā, 4. maiju gaidām un svinam, jo katrs saprot, ka kādu daļu ir tajā ielicis. Kādai daļai sabiedrības apziņā nav notikusi integrācija, nav šī vērtējuma, ka viņš arī piedalās Latvijas valsts veidošanā. Viņš ir kaut kā to aizmirsis, ir pietrūkusi izglītošana ģimenē, skolā un sabiedrībā. Viņi diemžēl šajos 30 un vairāk gados ir pārstājuši patstāvīgi domāt un spriest. Jāsāk pašiem ar sevi, lai valsts būtu skaista.
Runājot par nesaderībām. Gan pasniedzot, gan vadot muzeju, jūs tiekaties ar dažādiem cilvēkiem. Vai redzat, kur rodas tas naids? Sarkanais karogs ar sirpi un āmuru, sarkanie kaklauti pie Raiņa pieminekļa… Kaut kas nav riktīgi.
Kaut kas nav riktīgi, bet tas, kas ir iestrādāts, iedzīvots, tas jau tik ātri nevar pāriet. Tas nepāriet ātri. Man liekas, ka jaunā paaudze to skata citādāk, un es, tagad strādājot muzejā, to jauno paaudzi satieku vairāk – no bērnudārzniekiem līdz jauniešiem un vecākiem cilvēkiem. Arī braukāju pa Latviju un skatos amatierteātrus. Ir pilnīgi citādāka sajūta nekā mēs bieži vien šajos aktuālajos punktos sakām. Kādam nemaz neliekas, ka tas ir tik ļoti uztraucoši. Kā jau es teicu – uztrauc tas, kas ir pašam par sevi.
Kāpēc man sākumā arī tie skarbie vārdi bija – vai mēs to Latvijas vēsturi, kultūru, mākslu, kas aptver dažādu tautību cilvēkus, – vai mēs paši to godājam un ar to strādājam, vai sadrumstaloti mētājamies no viena grāvja uz otru.
Iespējams, integrācijas politikas saasināšana un pastiprināta pievēršanās tai var esošo situāciju vēl vairāk saasināt? Kāds nodomā: “Paskaties, viņš jau 20 gadus ir šeit, bet…”
Pārmetumi nekad nelīdz. Japāņu kultūrā ir tā, ka viņiem nav “nē”. Mums viss ir ar “nē”. Man arī šodien ir līdzi mans viens no mīļākajiem autoriem Rjūnoske Akutagava, 20. gadsimta japāņu modernists, kurš caur paradoksiem runā par to, kas ir morāle un kas ir sirdsapziņa. Viņa vērtējumā sirdsapziņa ir cildens vaļasprieks. Un tas ir paradokss, kas liek aizdomāties.
Un kad ir jāsāk domāt par morāles jautājumiem?
Rjūnoske Akutagava saka, ka ļoti stiprajiem cilvēkiem morāle nav vajadzīga. Morāle vajadzīga tiem, kas ir ne tik stipri, ne tik droši. Mums ir jābūt drošākiem. Citēju: “Var jau būt, ka sirdsapziņa rada morāli, bet morāle vēl nekad nav radījusi to labo, kas ietverts jēdzienā sirdsapziņa.”.
Izglītība reformu dzirnavās
Velta Puriņa: Izglītības sistēmā daudz kas nav kārtībā. Primārais, kur dabūt naudu? Arī izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša izsakās par iespējamību zināmā mērā atņemt finansējumu kultūras nozarei. Kā jūs uz to raugāties?
Visus šos gadus mūsu vadošās ministrijas nekad izglītības procesu nav skatījušas kontekstā. Tā nav atbildība tikai uz vieniem ierēdņiem, tas ir valsts labklājības pamats, kur kultūra sintezējās ar izglītību. Man ir radies tāds iespaids, ka izglītības un kultūras ministri ļoti reti sarunājas, un tas ir jocīgi.
Vai pareizi sapratu, ka šie dažādie ministri, domājot par izglītību un saturu, katrs ir savās domās?
Izglītības ministri ļoti ātri mainās un reformu bezjēdzība ir vājprātīga – kā nāk jauns, tā reformē. Pēdējie trīs izglītības ministri arī tikai reformēja, bet nav saprotams – ko? Par saturu viņi nemaz nezina, ne jau viņi to ir veidojuši. Nāk jauna valdība, ieliek jaunu ministru un tad strādā, nemaz neredzot, kāds ir tas saturs.
Runājot par pedagogu streiku, mūsu operatoram paveicās iemūžināt, ko tajā apsprieda A. Čakša, Kr. Kariņš un A. Ašeradens. Kā es to sapratu – viņi uzskata, ka ļoti mazs procents ir neapmierināto, tie, kas neatbrauca, tiem viss ir labi… Bet nav labi.
Mēs neesam protestētāju tauta. Mums nav tāds temperaments. Diemžēl mēs vēl ar vien arī baidāmies izteikt savu viedokli. Mēs kaut kā sargājam sevi, citus. Es gāju gājienā, bet streikā nepiedalījos, jo man mazliet tas, un arī gājiens, izskatījās pēc Dziesmu svētku gājiena, kurā uzsaucām: “Urrā!”. Tad pievienojās tie paši politiķi un atkal runāja tos pašus standarta vārdus, standarta klišejas. Teiksim tā, man tas liekas ļoti aizdomīgi, kaut kas nav kārtībā.
Kurā virzienā nav kārtībā? Visa sistēma vai valstī?
Viscauri. Mēs kaut kā uzticamies tikai dažiem, kuri gadījuma pēc nonāk amatos. Nav tā, ka vienu dienu esi muzeja vadītājs, otrā dienā esi ministrs, tas nenozīmē, ka esi uzreiz gudrāks un pārvaldi visu sfēru.
Par mācību materiālu nodrošinājumu. Jūs esat iepazinies ar saturu, ko piedāvā kultūras un mākslas mācībās. Kā sapratu pēc jūsu teiktā, tur atklājās pilnīgas šausmas?
Pilnīgas šausmas! Iedomājieties, tur tiek nosaukta Bertolda Brehta lugaa “Karaļa Luija Artura mantojums” – tādas latviešu valodā nav! Arī vāciski tikai daži cilvēki to ir lasījuši. Tur tiek noteikts – skaties un analizē Sergeja Eizenšteina filmu “Oktobris” un Alekseja Ribņikova rokoperu “Junona un Avoss”. Neslikts 1980. gadu padomju laika produkts, bet kur 21. gadsimtā to skatīsies un analizēs? Tas ir apzināti, tā ir kaitniecība! Galvenais, lai labi izskatās un vārdi smuki salikti.
Kopumā varam sajust valsts attieksmi pret latvisko identitāti?
Absolūti. Vienmēr, kad uz muzeju atnāk bērni, es saku: “Rūdolfs Blaumanis – latviešu kods. Visas 10 lugas, noveles un stāstus visiem ir jāizlasa.” Tad, kad tos lasa, nemaz tie vārdi nav tik vecmodīgi, viss ir saprotams, ja kādu nesaprot – to izskaidro.
Piemēram, vārds “Bauska”, mums tā ir pilsēta, bet Blaumanim kādā lugā vārds “bauska” izmantots kā īpašības vārds. Izrādās, ka tas ir suns, kas bez jēgas rej!
Kā to visu labot un vērst uz labo pusi?
Mēs gribam visu standartizēt. Kā es saklausīju, Igaunijā skolotājiem iedod tikai pamatparametrus un viņam ir daudz lielākas iespējas pašam veidot saturu un tas ir ļoti svarīgi.
Es aicinātu cilvēkiem aktīvāk teikt savu vārdu, arī pedagogiem, kultūras darbiniekiem, zinātnes darbiniekiem, nevis tikai cīnīties par vienu mazu likumu, bet skatīties kontekstā, lai mēs arī ekonomiski varētu augt.
Kā sasparoties uz to?
Jāsāk pašam ar sevi.
Visu sarunu ar Jāni Siliņu skaties video!
