Māris Antonevičs: Izglītības latviskošana – kukainīši sarosās 12
Ja mežā gadās pacelt kādu akmeni vai vecu koku, zem tā paveras diezgan neparasta aina – pelējums, tārpi, skraidoši kukaiņi. Tā, ka gribas ātrāk visu nolikt atpakaļ, lai visus tos mūdžus vienkārši neredzētu. Līdzīga sajūta var rasties, arī skatoties bildes no pirmdienas mītiņa pie Izglītības un zinātnes ministrijas. Kādi tik personāži tur atkal nav priekšā – Tatjana Ždanoka, Jurijs Petropavlovskis, Aleksandrs Giļmans, Nikolajs Kabanovs, Vladimirs Lindermans un vēl citi. Atkal “štābs”, “lašors” un dažādi citi grūti izrunājami relikti, kas gatavi stāties “izšķirošajā cīņā”. Pirmajā brīdī pat varētu šķist, ka kopš 2004. gada, kad šī pati kompānija karoja pret izglītības reformām, nekas nav mainījies… Tomēr taisnība vien ir vecajam teicienam, ka vēsture gan mēdz atkārtoties, taču nu jau kā farss. Kas tad bez šiem personāžiem ir protestētāju pulkā? Pensijas vecuma kundzes ar uzrakstiem “Gribu mācīties krievu valodā” tiešām spēj izsaukt vien ironiskas piezīmes par negaidīto vēlmi pēc daudziem gadiem atgriezties skolas solā (mūžizglītība, protams, nav nekas peļams, taču diez vai tāds ir vēstījums). Krievvalodīgie mediji ar lielām mokām atraduši starp piketētājiem arī dažus bērnus, kuru bildes nākamajā dienā izliktas pirmajās lapās. “Mamma atveda, iedeva plakātu, neko nezinu,” TV3 taisnojās viens no uzrunātajiem jauniešiem.
Var jau būt, ka citreiz viņi sagatavos precīzākus plakātus vai atvedīs nedaudz vairāk skolēnu, taču ne jau tas apturēs virzību uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Traucēkļi ir pavisam citi. Tā remdenā publika, kuriem šķiet, ka labāk neaiztikt to akmeni vai veco koku mežā, lai taču viss paliek tāpat, kā ir – ārēji jauka ainava, putniņi čivina, mums taču nav obligāti jāskatās, kas tur apakšā darās. Nu labi, ja ļoti vajag, paskatīsimies, bet tā pamazām un lēnām, visam jānotiek pakāpeniski… Runa ir par latviešu politiķiem, kas it kā vārdos atbalsta krievvalodīgo skolu latviskošanu, bet nekavējoties seko dažādas atrunas. Lūk, Valsts prezidents Raimonds Vējonis “pamatā atbalsta ieceri pāriet uz izglītību tikai valsts valodā, taču uzsver, ka tam ir jānotiek pakāpeniski”. Kā Latvijas Radio izteicies R. Vējonis, ja šādu reformu “ieviestu tūlīt”, varētu būt problēmas ar skolotāju sagatavošanu.
Un te fragments no ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa intervijas “Latvijas Avīzē”: “Mans un ZZS viedoklis ir, ka bērniem jāmācās latviešu valodā. (..) Bet lietas jāsakārto pa plauktiņiem. Vai tas ir politiskas partijas uzstādījums “darām to no rītdienas”, nerēķinoties, vai ir skolotāji, programmas, – vai tās ir ministrijas vadītas pārmaiņas, kas noslēdzas ar to pašu?”
It kā jau viss pareizi un taisnība gan prezidentam, gan ZZS līderim, tikai tad uzreiz sāc domāt – pag, bet kopš neatkarības atgūšanas jau pagājuši 26 gadi, vai tiešām tas pārejas periods vēl nav beidzies? Vai tiešām pēc 2004. gada (tātad 13 gadus pēc iepriekšējās reformas) nav pienācis laiks spert nākamo soli? Vai tiešām Latvijā joprojām ir skolotāji, kas vēl neprot valsts valodu tādā līmenī, lai varētu mācīt bērnus? Vai tad skolotāji joprojām ir tie paši, kas 1990. gadā, un nav izaugusi jauna paaudze, kas jau beigusi Latvijas skolas un augstskolas?
Runa ir arī par politiskajiem signāliem. Lūk, daži Zaļo un zemnieku savienības (varbūt arī citu partiju) politiķi runā prātīgi, pragmatiski, bet bijušais šī politiskā spēka premjera kandidāts Aivars Lembergs jau taisa histēriju par gaidāmo “nacionālo konfliktu” un “valsts apdraudējumu”. Neviens no ZZS “prātīgajiem” viņam nesaka: “Mieru, nerunā glupības!” Pat brangais aizsardzības ministrs, kuram taču par valsts apdraudējumu būtu jābūt pirmajam runātajam, te kluss kā pelīte. Tikmēr “Saskaņas” priekšsēdētājs Nils Ušakovs savu plānu atklāj pavisam skaidri: “Strādāsim Saeimā ar mūsu partneriem, ceram novilkt reformu līdz vēlēšanām, tas mums pēc taktikas, lai nerealizētu. Pēc vēlēšanām redzēsim, kā būs.” (intervijā Pirmajam Baltijas kanālam). Kas tie par “Saskaņas” partneriem Saeimā? Uzminiet nu!
