Izglītības jomā finansējumam ir nozīme 0
Londonas universitātes Izglītības institūta profesors Endijs Grīns Latvijā bija ieradies, gan, lai nolasītu lekciju par izglītības lomu nevienlīdzības mazināšanā, gan arī lai piedalītos diskusijā par izaicinājumiem, reformējot izglītību. E. Grīns sniedza arī interviju “Latvijas Avīzei”.
‒ Apmeklējat Latviju laikā, kad mūsu valstī norisinās asas diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstākajā izglītībā. Patiesībā par to, ka vajadzīgas pārmaiņas, runājam jau četrus gadus. Beidzot izglītības ministrs grib kaut ko darīt, taču sastopas ar lielu pretestību ne tikai augstskolās, bet pat politiskā līmenī. Jūs vakar tikāties ar dažiem augstākās izglītības nozares pārstāvjiem. Vai jums jau ir radies kāds iespaids par situāciju Latvijā?
‒ Jā, no vakardienas sarunas nopratu, ka reformas augstākajā izglītībā patlaban Latvijā ir ļoti karsta tēma un viens no uztraukumu iemesliem ir – augstskolas bažījas, ka tām vairs nebūs nemaz vai būs mazāk no valsts budžeta finansēto studiju vietu. Pasaulē ir dažādas sistēmas, kā tiek finansēta augstākā izglītība, taču asu budžeta vietu skaita kritumu augstskolas noteikti uztver kā lielas briesmas. Tā esmu sapratis situāciju Latvijā.
‒ Vai arī Apvienotajā Karalistē reformas izglītībā ir grūti īstenojamas?
‒ Tikko īstenojām masīvu reformu augstākajā izglītībā, saistītu ar studiju maksu. Tagad universitātes var lemt, cik izmaksā katrs studiju kurss, un noteikt tam atbilstošu studiju maksu, un studentiem pašiem jāsedz izmaksas, kas ir ļoti dārgi ‒ seši līdz deviņi tūkstoši mārciņu gadā. Studenti gan var saņemt aizdevumu no valsts studiju maksas un dzīvošanas izdevumu segšanai, taču tas jāatmaksā, kad jaunais cilvēks sāk strādāt pilna laika darbu.
Šī sistēma ir dārga arī valdībai, jo nu tai jāizsniedz studentiem lielāki kredīti nekā agrāk. Turklāt ne visi kredīti tiek atmaksāti, jo tas jāsāk tikai tad, kad sasniegts noteikts ienākumu līmenis. Man pašam ne pārāk patīk šāda studiju finansēšanas sistēma. Ir svarīgi, lai valsts palīdzētu katram, kas vēlas studēt.
‒ Esat pētījis tieši to, kā izglītība palīdz mazināt sociālo nevienlīdzību. Cik lielas iespējas studēt Apvienotajā Karalistē ir jaunietim no strādnieku vai imigrantu ģimenes?
‒ Tas aizvien ir diezgan sarežģīti. Tāpēc tikai 35 procenti jauniešu iegūst augstāko izglītību. Pabeidzot studijas, absolventi bieži vien ir valstij parādā 50 000 mārciņu, kas ir aptuveni 60 000 eiro. Tā ir liela summa jauniešiem no maznodrošinātām ģimenēm.
‒ Taču arī Latvijā ir jaunieši, kuri izvēlas nevis valsts apmaksātas studijas Latvijā, bet gan dodas uz Lielbritānijas augstskolām studēt par maksu. Jo sevišķi slavenas ir Kembridža un Oksforda. Kā šīm augstskolām izdodas jau gadiem noturēt augstu līmeni, būt pasaules universitāšu reitinga augšgalā?
‒ Tam ir daudz iemeslu. Mēs jau runājām par finansējuma svarīgumu.
Tad, lūk, šīs universitātes ir ļoti turīgas ‒ tām pieder daudz īpašumu, ir daudz ienākumu ārpus publiskā finansējuma ‒ studiju maksas, ziedojumi. Tāpēc tām ir resursi iegādāties augsta līmeņa iekārtas, kas nepieciešamas studijām un pētījumiem.
Šīs augstskolas ir spējīgas piesaistīt talantīgākos mācībspēkus un pētniekus, turklāt turp izvēlas doties spējīgākie studenti no visas pasaules, jo tām ir ļoti augsta reputācija, tās ir ekselentas. Šīm universitātēm ir pietiekami resursu, lai nodrošinātu ļoti individuālu pieeju katram studentam, jo uz katru profesoru ir pat tikai divi līdz trīs studējošo, kas reti kur ir iespējams.
Turklāt tās ir universitātes, kurās studē angliski, un angļu universitātēm ir priekšrocības salīdzinājumā ar citām, jo mūsdienu zinātnes valoda ir tieši angļu valoda, zinātnes sakari krustojas tieši šādās universitātēs. Angļu universitātēm ir vienkāršāk īstenot akadēmisko sadarbību nekā citām.
‒ Vai pārējās angļu augstskolas ir tuvu topa augstskolu līmenim, vai arī to līmenis ir krasi atšķirīgs?
‒ Augstskolas ir ļoti dažādas. Atšķiras gan piedāvāto studiju kursu kvalitāte, gan studentu zināšanu līmenis un pētniecības apjoms. Līdz ar to arī dažādu augstskolu piešķirto diplomu “vērtība” darba tirgū atšķiras.
‒ Eiropas Savienība (ES) vēlas, lai līdz 2020. gadam vismaz 40 procenti jauniešu būtu augsti izglītoti. Bet nav īsti skaidrs, kāpēc tas nepieciešams. Darba devēji dažkārt sūdzas, ka viņiem vairāk pietrūkst kvalificētu strādnieku.
‒ Šobrīd nevienai Eiropas valstij tiešām vēl nav nepieciešami 40 procenti augsti izglītoto, jo tautsaimniecībā patlaban nav tik daudz darba vietu, kurās būtu nepieciešamas tiešām augsta līmeņa prasmes.
Ir valstis, kurās cilvēki ar augstāko izglītību veic darbus, kuros augstākā izglītība nemaz nav nepieciešama. Taču citās valstīs akadēmisko grādu ieguvuši jau 60 procenti jaunu cilvēku, un tas ir tāpēc, ka šo valstu ekonomikas to pieprasa.
Acīmredzot arī ES ir mērķis virzīties uz ekonomiku ar augstāku pievienoto vērtību, un tad būs nepieciešams vairāk strādājošo ar akadēmisko grādu. Taču jau tagad daudzās ES valstīs augstāk izglītotie ir labākā situācijā darba tirgū par tiem, kuri nav ieguvuši akadēmisko grādu. Tajā pašā laikā ‒ ja augstākā izglītība iegūta kādā tautsaimniecības nozarē, kura patlaban ne sevišķi attīstās, augstskolu beigušais darba tirgū var būt mazāk vērtīgs nekā cilvēks ar profesionālo izglītību jomā, kas strauji attīstās.
‒ Tad rodas situācija, ka akadēmisko grādu ieguvušais nonāk bezdarbniekos vai, ja arī atrod darbu, tad pelna mazāk nekā tie, kuriem ir zemāks izglītības līmenis.
‒ Tieši par to es runāju! Vidēji gan akadēmiski izglītotie pelna vairāk nekā pārējie, bet iespējami arī izņēmumi. Taču ir pētījumi, kas pierāda ‒ ja ekonomikā ir problēmas un atalgojums krītas, cilvēkiem, kam nav augstākās izglītības, atalgojums samazinās straujāk nekā akadēmiski izglītotajiem.
‒ Latvijā esam saskārušies ar to, ka, pieaugot studentu skaitam, samazinās augstākās izglītības kvalitāte, un tādā gadījumā iegūtais diploms daudz nelīdz sociālo problēmu risināšanā.
‒ Ja, pieaugot studentu skaitam, būtiski nepalielinās arī augstākās izglītības finansējums, tad, protams, krītas arī kvalitāte. Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kur studentu skaits aug, bet kvalitāte krītas un krītas. Piemēram, Dienvidkorejā studē pat 70 procenti jaunu cilvēku, bet kvalitāte kritusies, jo apmācīt tik lielu cilvēku skaitu ir ļoti dārgi.
‒ Vai tikai lielāks finansējums augstākajai izglītībai spētu risināt šo problēmu?
‒ Valdībai vairāk jāatbalsta augstākā izglītība. Tajā pašā laikā augstu kvalitāti diez vai būs iespējams nodrošināt, izmantojot tikai publisko finansējumu, jo, lai nodrošinātu augstu studējošo skaitu, nepieciešams milzīgs finansējums. Augstskolām jāprot to piesaistīt arī no citiem avotiem ‒ no uzņēmumiem, fondiem, kas finansē pētījumu veikšanu. Bet publiskais finansējums nepieciešams, lai studēt varētu jaunieši no dažādām sociālajām grupām.
‒ Latvijā patlaban risinās arī karstas diskusijas par to, kas būtu jāapmaksā valstij vidējās izglītības līmenī. Tiesībsargs uzskata, ka gandrīz viss iespējamais, citādi bērniem nav vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību. Kāda situācija ir Lielbritānijā?
‒ Es piekrītu tam, ka vidējai izglītībai jābūt pilnībā par brīvu, kas ietver arī valsts nodrošinātu ēdināšanu un transportu līdz skolai, iespējams, arī skolas formu.
Un tas ir svarīgs diskusiju jautājums arī Lielbritānijā, jo pat valsts skolās tagad vecākiem jāmaksā par ēdināšanu. Par brīvu var pusdienot tikai tie, kuru ģimenes atzītas par nabadzīgām. Tā ir skolēnu sadalīšana, kas nevienam nenāk par labu. Pētījumi rāda, ka ir bērni, kas nemaz nenāk pusdienot par brīvu, jo negrib parādīt, ka nāk no nabadzīgas ģimenes.
‒ Ko valstij darīt, ja tai nav tik daudz līdzekļu, lai nodrošinātu visiem pusdienas par brīvu?
‒ Izglītības sistēma ir viena no būtiskākajām lietām, ko finansē valsts budžets. Pamata un vidējā izglītība ir jo sevišķi svarīgas. Ja valstij nepietiek līdzekļu visam, tad naudas pārdalē skolām būtu priekšroka attiecībā pret augstākās izglītības iestādēm, kurām tomēr ir vairāk iespēju atrast sev līdzekļus ārpus valsts budžeta. Turklāt nav iespējams uzturēt augstu augstākās izglītības līmeni, ja skolēnu sasniegumi skolās nav gana labi.
‒ Kā zināms, vieni no augstākajiem skolēnu sasniegumiem ir Somijā. Viens no iemesliem esot tieši absolūtā skolēnu vienlīdzība, kā arī atteikšanās no elitārām skolām. Izdota pat grāmata “Somijas mācība” par somu pieredzi izglītošanā.
‒ Jā, esmu šo grāmatu lasījis, un Somijas pieredze ir ļoti interesanta ne tikai ar atteikšanos no selektīvām skolām un izglītības programmām, bet arī ar to, ka pievērš ļoti lielu nozīmi skolotāju atlasei un ļoti uzticas pedagogiem, viņu darbu ikdienā nekontrolējot, paļaujoties tikai uz gana reto skolēnu zināšanu pārbaužu rezultātiem. Kontroles samazināšana “no augšas” ceļ arī skolotāju prestižu, taču, lai gūtu tik lielu uzticību, skolotājiem jābūt ļoti profesionāliem. Skolotāja loma ir ļoti liela. Viņi ir kā bāka, kas izgaismo skolēniem ceļu uz zināšanām.
Taču pasaulē nav daudz valstu, kas sekotu Somijas piemēram. Lielākoties skolas tiek daudz inspicētas, tiek saglabāts dalījums prestižās un mazāk prestižās skolās.
‒ Londonas izglītības institūts, kurā strādājat, sagatavo arī jaunos britu skolotājus. Vai mūsdienu Lielbritānijā skolotāja amats ir prestižs?
‒ Tas nav sevišķi prestižs, un tā ir problēma. Pēdējos divdesmit gados spējīgākie skolu absolventi bieži vien izvēlējušies studēt tādas jomas, lai vēlāk varētu strādāt komercsektorā, privātā sektorā. Tur var vairāk nopelnīt, nekā strādājot skolā.
Skolotājs ir diezgan mazapmaksāta profesija, bet mūsdienās alga ir cieši saistīta ar prestižu. Valdība patlaban gan cenšas paaugstināt skolotāja prestižu, dažādā veidā popularizējot valsts labākos skolotājus.
‒ Institūtā strādājat departamentā, kas nodarbojas arī ar mūžizglītību. Kā lauzt lielā daļā sabiedrības valdošo stereotipu, ka jāmācās tikai jaunībā?
‒ Cilvēki būs spiesti saprast, ka jāmācās ne tikai jaunībā tāpēc vien, lai izdzīvotu šajā mainīgajā pasaulē. Mācīties mūs galvenokārt piespiež jaunu tehnoloģiju ienākšana mūsu profesionālajā dzīvē un ikdienā. Piemēram, lietot datoru un internetu daļa vecāku cilvēku iemācījās ne jau tāpēc, ka tas būtu nepieciešams darbā, bet gan tāpēc, lai lietotu sociālos tīklus un iepirktos. Mūžizglītība nenozīmē visu mūžu piedalīties tradicionālajā izglītības sistēmā. Jaunas prasmes var apgūt arī dažādos kursos vai arī darbavietā, ja tā nodrošina apmācību.
Uzziņa Endijs Grīns Londonas universitātes Izglītības institūtā ir profesors salīdzinošajās sociālajās studijās, kā arī ERSC Zināšanu ekonomikas un sabiedrības mācību un dzīves iespēju centra direktors. Viņa galvenā pētniecības joma ir izglītības un apmācību sistēmu salīdzinošās studijas, to izcelsme un sociāli ekonomiskā ietekme; ir vadījis un līdzvadījis vairākus nozīmīgus pētījumus par izglītības un apmācības ietekmi uz ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem. E. Grīns Latvijā ieradās pēc Latvijas Universitātes Žana Monē izcilības centra un Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ielūguma. |
