Izglītības eksperts: Ažiotāža ap izglītības reformu ir pārspīlēta 4
Autors – Dr. Andrejs Mūrnieks
Ažiotāža ap Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu ir pārspīlēta. Mēģinājumi uzdot notiekošo par “labo” un “ļauno” spēku cīņu ir – reformas sekmīgai īstenošanai – kaitīgi. Vairāki Saeimas deputātu un nevalstisko organizāciju priekšlikumi īstenībā palīdzētu reformas līdzsvarotai norisei.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas (turpmāk: Komisija) sēdē 31. maijā tika apspriests likumprojekts “Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” (Grozījumi). To saturs tika uzlabots, panākta vienošanās arī par reformu ieviešanas grafiku. Kur un kāpēc radās problēmas? Kā tās risināt? Mēģināsim rast atbildes uz šiem jautājumiem.
Ir jāizšķir 3 dažādas problēmas: 1) bērnu mācības skolā no 6 gadu vecuma, ko Saeimas komisija noraidīja, 2) ieceres reformēt vidējo izglītību un to neveiksmīgā prezentēšana, 3) izmaiņas pamatizglītībā, kuru veikšanai IZM faktiski ir saņēmusi “zaļo gaismu”, lai gan arī šeit ir daudz neatbildētu jautājumu un problēmu.
Kur mācīties 6 gadu vecam bērnam – skolā vai “bērnu dārzā”?
Sabiedrības grupu viedokļi ir diametrāli pretēji. Ir vecāku organizācijas, kuras IZM ideju noliedz, un ir, kas to atbalsta. “Mana balss” savāktie 10 000 parakstu pret “sešgadnieku” pārvietošanu uz skolām tomēr ir nopietns signāls IZM par nepietiekamu komunikāciju ar sabiedrību un nespēju ieceri pamatot!
Ko darīt?
Galvenais nebūt nav tas, kur atradīsies 6 gadu vecais bērns – skolā vai pirmsskolas iestādē, bet gan – kāds būs mācību saturs, tā apguves veidi, metodes un vide. Saeimas komisijā tika panākta vienošanās par to, ka sagatavošanās skolai ir obligāta no 5 (līdz 7) gadu vecumam (1). Reformu veidotājiem būtu jāpanāk, lai tieši šajā posmā notiktu vajadzīgie uzlabojumi. Iespējams, ka tuvākā nākotnē šo posmu ir lietderīgi piesaistīt pamatizglītībai, taču, atstājot bērnus pirmsskolas iestādēs. Vieglāk ir mainīt mācību saturu, nekā piemērot skolas 6 gadīgo bērnu vajadzībām. Arī Lielbritānijā bērni sāk iet skolā agrāk, taču nodarbības ir līdzīgas kā pie mums pirmsskolā. Svarīgi ir, lai vide būtu piemērota šī vecumposma bērnu vajadzībām, lai viņi tajā justos labi un motivēti, rotaļājoties pamazām apgūstot dažādas pasaules izziņas metodes un vērtības.
Pašreizējais regulējums nebūt neliedz vecākiem laist bērnus skolā arī no 6 gadu vecuma, ja bērns tam ir gatavs. Fokusēšanās uz to, lai par katru cenu panāktu 6 gadīgo ienākšanu skolās, diemžēl ir aizēnojusi daudz svarīgākas izmaiņas, kas paredzētas citās izglītības pakāpēs.
Kā virzīt pārmaiņas vidējā izglītībā un tās prezentēt?
Neizpratni Saeimas Komisijā izraisīja jautājums par reformām vidusskolās. Līdzšinējā sistēma, kurā vidējās izglītības programmas dalīja pa virzieniem (vispārizglītojošais, humanitārais un sociālais, matemātikas, dabaszinību un tehnikas virziens, profesionālais), ir nedaudz smagnēja un uzlabojama. Taču, kad diskusijā ministram K. Šadurskim prasīja, kā veidosies skolēnu izvēles bez šādiem 4 virzieniem, viņš sāka rēķināt ar kalkulatoru, cik īsti būs jaunu virzienu, ja skolēni pēc 10. klases varēs izvēlēties savu specializāciju. Ātrumā kalkulējot, sanāca vairāk nekā 900 iespēju. Nav brīnums, ka deputāti pēc tam nobalsoja pret to, jo Latvijā ir stipri mazāk vidusskolu.
Turklāt likās, ka viss līdz galam nav izdomāts, ja sēdes laikā jārēķina ar kalkulatoru.
Pati ideja nav jauna. Līdzīgs eksperiments jau notika 1993. gadā, kad vidusskolās tikai 5 mācību priekšmeti bija obligāti, bet pārējos skolēni varēja izvēlēties (turklāt visnesakarīgākajās kombinācijās). Lai pasargātu vidusskolēnus no neapdomīgām izvēlēm, vēlāk tika ieviesti minētie 4 vidējās izglītības programmu virzieni. Jaunais IZM piedāvājums, salīdzinot ar iepriekšējo eksperimentu, ir labāks, jo paredz, ka visās 10. klasēs izglītības saturs ir kopīgs visā valstī visiem skolēniem. Specializācija sākas ar 11. klasi un turpinās 12. klasē. Taču, pirmkārt, lai būtu skaidrs, kas tiek piedāvāts visiem un kas ir mainīgā daļa, vidējās izglītības standartā jābūt formulētiem sasniedzamajiem rezultātiem beidzot tieši 10. klasi (nevis tikai 12. klasi). Otrkārt, svarīgi, lai skolēnu izvēle būtu virzīta uz sagatavošanos konkrētu augstākās izglītības programmu veidu apguvei. Treškārt, bažas rada profesionālās ievirzes izglītības programmu virziena nākotnē. Vai tas saglabāsies?
Ko darīt?
Šķiet, ka reformu piedāvājums vidējai izglītībai ir izstrādes sākuma stadijā. Ir jādod IZM laiks to izstrādāt detalizēti. Tāpēc grozījumi Vispārējās izglītības likumā attiecībā uz vidusskolām virzāmi tad, kad jaunais piedāvājums ir pilnībā gatavs, t.sk. būtu pieejams arī Vidējās vispārējās izglītības standarta projekts. IZM nostāja – vispirms apstipriniet Grozījumus, pēc tam mēs parādīsim kāds ir iecerētais izglītības saturs – ir jāmaina. Ja IZM būtu nākusi ar pilnu dokumentu komplektu visās izglītības pakāpēs, tad minētie grozījumi būtu skaidrāk saprotami un tiktu ātri pieņemti.
Pamatizglītībā vairs nebūs mācību priekšmetus standartu!
Lielākā daļa IZM ieceru attiecībā uz pamatizglītību Saeimas komisijā tika akceptēta. Viena no reforma idejām ir atteikties no mācību priekšmetu standartiem, kas agrāk bija vispārējās izglītība standarta sastāvdaļas.
Kompetenču pieejas projekta rezultātā pagaidām gan vispārējās izglītības standarta projekta vietā tapušas drīzāk plaši interpretējamas vadlīnijas (guidelines, richtlinien). Sasniedzamie rezultāti daudzviet formulēti ļoti vispārīgi, piemēram, 114 reizes lietots vārdu saīsinājums “u.c.”. Tas nozīmē, ka sasniedzamo rezultātu robežas ir nenoslēgtas, neskaidras. Turklāt runa nav tikai par šo vienu formu “u.c.”, bet par pārāk vispārīgiem formulējumiem visā sasniedzamo rezultātu daļā. Vai uz šāda tipa standarta pamata varēs veidot vienotus eksāmenus un pārbaudes darbus? Vai dažādās skolās tiks piedāvāta un iegūta tā pati izglītība? Pieredze rāda, ka šāda vispārīga standarta gadījumā – galveno nozīmi iegūst mācību programmu paraugi, kas visos mācību priekšmetos kļūst par “vienīgās patiesības” avotiem. Tāpēc svarīgi, kādi tie būs. Vai tie būs izglītības programmu sastāvdaļas?
Par to tika ilgi diskutēts Saeimas Komisijā. Ministru kabineta sākotnēji apstiprinātajos grozījumos Vispārējās izglītības likumā vispār bija aizmirsies izglītības saturs. Reaģējot uz vairāku deputātu priekšlikumiem, IZM kļūdu centās novērst. Vakarā pirms komisijas sēdes no IZM tika iesniegta virkne labojumu, kuros formulējums par izglītības saturu bija “atgriezies”. Taču IZM turpināja pretoties priekšlikumam, ka mācību programmas vai to paraugi ir izglītības satura daļas. Lai gan minētā likuma 19. pantā, ko IZM neaicina grozīt, stāv rakstīts: “Mācību priekšmeta programma ir vispārējās izglītības programmas sastāvdaļa”. Izglītības programmas ir būtiskākais dokuments jebkuras skolas darbā, jo to licenzē un akreditē. Likumā ir precīzi jāatspoguļo, kas ir šīs izglītības programmas “izglītības saturs”! Būtu tikai loģiski prasīt, ka izglītības iestādei savā izglītības programmā jāietver viss, kas skolā tiek mācīts – visas mācību priekšmetu programmas, lai katrs vecāks (arī skolas akreditētājs) to var iepazīt. Tā ir elementāra prasība pēc atklātības un skaidrības! Savukārt IZM piedāvātu izglītības programmu paraugus ar tiem klāt pievienotiem mācību programmu paraugiem. Tas varētu kompensēt mācību priekšmetu standartu iztrūkumu.
Līdzīgs pārpratums no IZM puses bija piedāvājums Vispārējās izglītības likuma 1. panta 5. p-tu, kas definē mācību priekšmetu, papildināt ar teikumu: “Mācību priekšmetus apvieno mācību jomās”. Tiek ieviests jauns termins “mācību joma”, taču skaidrojuma šim terminam nav! Nav skaidrs, kas tieši apvieno mācību priekšmetus. Kura iestāde to dara? Kāpēc? Pēc kādiem kritērijiem apvieno? Pēc subjektīviem? Vai pēc kādiem starptautiski atzītiem klasifikācijas principiem? (Loģiski būtu, ja mācību jomas tiktu veidotas saskaņā ar Latvijas izglītības klasifikatoru (13.06.2017 MK noteikumi Nr. 322 “Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju”) (2). Par to iestājas Informātikas skolotāju biedrība.) Diemžēl jautājums par termina “mācību joma” skaidrojumu acīmredzot pārbīdīsies uz likuma trešo lasījumu.
Ko darīt?
Izglītības reformas labā grozījumi Vispārējās izglītības likumā ir jāpilnveido! Šajā procesā ciešāk jāiesaista pedagogu organizācijas. Taču lielākais darbs būs jauna mācību satura izstrāde ne tikai standarta, bet tieši mācību programmu līmenī.
Kas īsti ir “kompetenču pieeja”?
Visbeidzot reformu idejas varētu pieņemt, ja projektā “Kompetenču pieeja mācību saturā” – nebūtu tik daudz neskaidrību, risku un kļūdu. Projekts ir saņēmis pāri par 800 priekšlikumu no dažādām organizācijām un personām, kas analizējušas portālā “Skola2030” ievietoto “Mācību satura aprakstu”.
Diemžēl, publicētajā piedāvājumā mācību satura nav. Nav pat galveno tematu, ko mācīt konkrētos mācību priekšmetos. Bet ir 1) konceptuālas idejas un 2) skolēna sasniedzamo rezultātu apraksti beidzot 3., 6. un 9. klasi un pabeidzot vidusskolu. Tātad apspriešanai vēl nemaz nav piedāvāti standarti (pamata un vidējai izglītībai). Tiem būtu jātop uz minētā apraksta bāzes.
Bažas izraisa latviešu valodas ievietošana vispārējā valodu jomā, faktiski pielīdzinot to svešvalodām, lai gan dzimtās valodas apguves metodika atšķiras no svešvalodu mācīšanas. Igaunijas standartā valsts valoda veido atsevišķu jomu. Projekts paredz, ka Latvijas un pasaules vēsture jāmāca kopā, bet sasniedzamie rezultāti ir formulēti kopējā sociālo un pilsonisko zinību jomā (neizdalot vēsturi atsevišķi). Vai rezultātā nepazemināsies skolēnu zināšanas vēsturē?
Sociālajās zinībās (un visā sasniedzamo rezultātu daļā pamatizglītībā) nav minēti Latvijas valstiskumam svarīgi jēdzieni: “atmoda”, Latvijas okupācija, brīvības cīņas, reformācija, latviešu tradicionālā kultūra, Latvijai raksturīgi svētki Ziemassvētki, Jāņi. Toties minēta Valentīndiena, Helovīns, Masļeņica. Sasniedzamajos rezultātos nekas nav teikts par ANO, par Eiropas Savienību, par NATO, par Latvijas stratēģiskajiem partneriem, toties minēta “Krievijas impērija”. Nekas nav par tādu sensitīvu tematu kā holokausts. Jāsecina, ka standarta autori ignorējuši ne tikai svarīgus tematus Latvijas un pasaules vēsturē, bet arī mūsdienu politiski svarīgas aktualitātes! Neapgūstot pietiekami informāciju par Latvijas (un Eiropas) vēsturi – jaunietis var kļūt par ideoloģisku manipulāciju un ārvalstu propagandas upuri.
Valsts izglītības satura centrs gan ir solījies, ka minētās kļūdas tiks novērsta un gala piedāvājumā tiks iekļauti pedagogu un citu nevalstisko organizāciju iesniegtie priekšlikumi. Atliek vienīgi cerēt!
No “Kompetenču projekta” ir arī ieguvumi. Projekta gaitā skolotājiem 1) ir iespēja mācīties sadarboties, 2) notiek darbs pie tematiskās sasaistes starp mācību priekšmetiem, 3) notiek sadarbība skolas līmenī, veidojot kopīgus plānus vairākos radniecīgos mācību priekšmetos, projektos iesaistot vairākas klašu grupas, 4) sasniedzamie rezultāti tiek formulēti kā darbības, 5) akcents tiek likts uz skolēna pašpieredzi. Patiešām – tikai paša pieredzē apjēgtais, izmēģinātais un iemīlētais – paliks skolēna atmiņā, sekmēs darba karjeru un veidos personisko vērtību sistēmu.
Paredzēti jauni mācību priekšmeti “kultūras izpratne” (pamatskolā) un drāma, lai gan tiem nav sagatavoti skolotāji. Par “kultūras izpratni” gan jāsaka, ka tā ir viena no izstrādātākajām tēmām, tomēr tajā paredzēto diez vai var īstenot, ja neievieš jaunu mācību priekšmetu ar kaut vai minimālu stundu skaitu.
Ieguvums ir tas, ka “Mācību satura aprakstā” ietverti tikumi un vērtības (3). Tomēr sasniedzamo rezultātu sadaļā tas neparādās kā atsevišķa caurviju tēma (atšķirībā no 4 citām caurviju tēmām). Sasniedzamajos rezultātos nav minētas sākumā deklarētās vērtības solidaritāte, līdzcietība, mērenība, gudrība. Nekur nav minēti jēdzieni: kapitālisms, komunisms, nacisms, liberālisms, konservatīvisms, revolūcija, ideālisms, materiālisms, antīkā kultūra, Bībele, filozofija, pasaules uzskats, sirdsapziņa, apziņa, zemapziņa, prāts, miers, nevardarbība, disciplīna, diplomātija, nav minētas vērtības brīvība, uzticība, piedošana, patiesība, nav arī maldi un meli, kuru izpratne ir būtiska skolēnu kognitīvajā un tikumiskajā izaugsmē. Akcents likts uz globalizāciju, ignorējot latviskās identitātes aspektu, arī nākotnes izaicinājumus, kas saistās ar pasaules uzskatu, reliģiju, civilizāciju mijietekmēm. Trūkst līderības attīstīšanas, gatavības uzņēmējdarbībai (Igaunijas izglītības saturā definētā ”entrepreneurship competence”).
Savukārt pats vārds “kompetence” (arī latviskais “lietpratība”) ne reizes tā arī neparādās sasniedzamo rezultātu aprakstos! Ir arī citi iebildumi un kļūdas, kas iespējams izskaidrojamas ar nepietiekamu dažu izvēlēto ekspertu kompetenci.
Projektā piedāvātas vairākas aktuālas teorētiskas idejas, kas gan pārsvarā ir patapinātas no dažiem ārzemju avotiem. Tomēr trūkst to detalizēta atspoguļojuma konkrētos formulējumos sasniedzamo rezultātu aprakstā.
Loģiski būtu, ja jaunos izglītības standartus apstiprinātu tikai pēc projekta aprobācijas noslēguma, labojot konstatētās nepilnības! Tomēr Saeimas komisija lēma, ka grozījumi (un līdz ar to jaunais izglītības saturs) stāsies spēkā jau 2020. gadā – visās skolās (lai gan pakāpeniski – pa klašu grupām). Taču ir skolas, kuras ar vecāku padomes lēmumu atteikušās piedalīties eksperimentā. Godātie vecāki – ziniet, ka šis lēmums nepasargās jūsu bērnus no tā! Tikai – atšķirībā no “pilotskolām” – jūsu bērns un viņa skola būs sliktākā situācijā! Projektā paredzēts izglītot 6000 skolotājus, nevis visus, apgādāt 100 skolas ar jaunajiem materiāliem, nevis visas! Tātad daļa skolu būs sliktākā situācijā nekā “pilotskolas”, bet jaunās prasības uz tām jau attieksies.
Ieguvums no projekta varētu būt tieši rūpīga konkrētu mācību materiālu izstrāde. Standartu formulējumi, lai cik skaisti un precīzi arī tie izdotos, paši par sevi vēl nemaina mācību procesā notiekošo. Ir nepieciešamas jaunas mācību grāmatas, digitāli materiāli, interesanti paņēmieni. Daudziem Latvijas skolotājiem ir inovāciju pieredze, ko projekts varētu izmantot. Šī pieredze būtu jāintegrē jaunajā mācību saturā.
Gribētos, lai Latvijā notiktu nopietna, pamatīga izglītības reforma, lai ienāktu interesantas pieejas, metodes un mācību saturs, kurā būtu līdzsvarotas gan jaunākās tendences un globalizācijas radītās realitātes, gan vietējās tradīcijas un Latvijas kultūras vērtības, lai pieaugtu gan absolventu konkurētspēja darba tirgū, gan viņu vēlme būt uzticīgiem savas valsts patriotiem un aktīviem tās veidotājiem!
(1) Grozījumi Vispārējās izglītības likuma 20. Panta otras daļa pirmajā teikumā (priekšlikums Nr. 43).
(2) Mācību jomas var veidot arī balstoties uz starptautisko izglītības klasifikatoru ISCED Fields of Education and Training 2013 (ISCED-F 2013) vai starptautisko zinātņu nozaru klasifikatoru Frascati 2015, vai citiem starptautiski atzītiem izglītības un zinātnes klasifikatoriem.
(3) Saskaņā ar “Tikumiskās audzināšanas vadlīnijām”, t.i., Ministru kabineta noteikumi Nr. 480 Rīgā 2016. gada 15. jūlijā (prot. Nr. 36 34. §) “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”. Skat. šeit: https://likumi.lv/ta/id/283735-izglitojamo-audzinasanas-vadlinijas-un-informacijas-macibu-lidzeklu-materialu-un-macibu-un-audzinasanas-metozu-izvertesanas
