Izglītība ir atspēriens dzīvē 0
“Katrs projekts parasti sākas ar vienu traku ideju. Pirms trim gadiem pie manis ieradās Ilze Kundziņa un Diāna Zālamane-Leite un ieteica ideju, kas bija tik atbilstoša vajadzībām, ka sapratu – tā jāatbalsta.
Mums izdevās pierādīt, ka projekts ir vajadzīgs, saņemt tam Eiropas Sociālo fondu atbalstu simtprocentīgā apmērā, un, lūk, šā gada jūnijā viena no projekta “Nepalikt vieniem klusumā” aktivitātēm ir beigusies – piecas dzirdīgas speciālistes ar zīmju valodas zināšanām pēc 120 stundu ilga apmācības kursa sagatavotas par atbalsta personām dzemdībās un piecas dzirdes invalīdes pēc 80 stundu apmācības kursa apmācītas par atbalsta personām pēcdzemdību periodā,” ar lepnumu balsī teica Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) prezidents Arnolds Pavlins.
Izlaidumā, kas 14. jūnijā notika Nedzirdīgo biedrības telpās Rīgā, visas desmit sievietes svinīgi saņēma dokumentu, kas apliecināja viņu kļūšanu par ne medicīnas atbalsta personām, kas nodrošina fizisko, emocionālo un informatīvo atbalstu nedzirdīgām topošajām un jaunajām māmiņām (šāds projekts bija nepieciešams, jo Latvijā atšķirībā no citām valstīm surdotulka pakalpojumu šīm sievietēm valsts nenodrošina). Dažas nedzirdīgās topošās māmiņas, kam līdz bērniņa nākšanai pasaulē atlikuši divi trīs mēneši, šajā dienā arī iepazinās ar personām, kas viņām sniegs atbalstu dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Pakalpojums tiks sniegts bez maksas, jo to pilnībā finansē no Eiropas fondu līdzekļiem, un tas būs pieejams sievietēm, kas vēlas dzemdēt Rīgā un tās reģionā.
Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe, ārste Ilze Kreicberga, kura šajā projektā bija gan administrācijas pārstāve, gan lektore un labi varēja iepazīt kursu dalībnieces, ir pārliecināta, ka atbalsta pakalpojums būs atbilstošs visstingrākajām prasībām.
“Ja dzemdības ir nedzirdīgai sievietei, viņai ir ļoti grūti uztvert, ko ārsts vēlas pateikt. Atbalsta personas, kas specializējušās vai nu pirmsdzemdību, vai pēcdzemdību palīdzības sniegšanā, šo komunikāciju palīdzēs padarīt nesalīdzināmi efektīvāku, arī pati jaunā māmiņa varēs justies daudz drošāk.
Kursu dalībnieces atlasījām ļoti rūpīgi, pārliecinājāmies arī par viņu psiholoģisko piemērotību. Grupā, kas sniedz pēcdzemdību atbalstu, no dzirdīgām sievietēm, kuras prot zīmju valodu, izraudzījāmies tādas, kas pašas ir māmiņas. Tāpēc viņas ļoti ātri uztvēra teorētiskās un praktiskās zināšanas par pareizu jaundzimušā bērna aprūpi, kopšanu, attīstību, fizioloģiju, psiholoģiju, saskarsmes prasmēm un citus jautājumus. Mācījāmies gan biedrības telpās, gan Dzemdību namā. Es tiešām no sirds domāju, ka viņas varētu būt labs palīgs nedzirdīgām sievietēm,” atzīst I. Kreicberga.
Izlaiduma dienā citu atbalsta personu vidū bija grūti nepamanīt vienu laimē starojošu sievieti. “Esmu bērnudārza audzinātāja Daiga Delle,” viņa iepazīstoties teica. “Man ir ģimene un divi forši puikas, ļoti patīk bērni, tāpēc priecājos, ka varēšu savās zināšanās dalīties ar nedzirdīgām jaunajām māmiņām.” Daigai mācības nav sagādājušas grūtības, jo viss, kas saistīts ar bērniem, viņai vienmēr ļoti interesējis un paticis. Daigai, kurai tagad 40 gadu, dzirdes problēmas radušās piecu gadu vecumā pēc pārslimotas gripas, tomēr, tā kā valodas prasme viņai jau bijusi un vecāki ļoti daudz ar viņu strādājuši, sieviete runā samērā labi.
Tā kā idejas līdzautore Ilze Kundziņa, sākoties projektam, bija bērniņa gaidībās, visus darbus uz saviem pleciem pārlika Diāna Zālamane-Leite. Diāna ir apņēmības pilna panākt, lai šī Latvijā unikālā programma par atbalsta personām nedzirdīgām sievietēm pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā tiktu iekļauta no valsts budžeta apmaksātu pakalpojumu klāstā.
Ar masiera izglītību
Pēc intensīvām pusotru gadu ilgušām klātienes studijām astoņas stundas dienā jūnijā izlaidumu svinēja arī Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas 24 redzes invalīdi, kas ieguvuši ārstniecības personas kvalifikāciju “masieris”. Tas nozīmē, ka viņi patstāvīgi varēs veikt masāžu dažādu slimību profilaksē, ārstēšanā un medicīniskajā rehabilitācijā un varēs strādāt gan veselības aprūpes iestādēs, gan kā pašnodarbinātas personas, kas piedāvā masiera pakalpojumus. Tātad redzes invalīds varēs iekļauties darba tirgū.
Mācības, asistents pavadonis, kurš nepieciešamības gadījumā neredzīgajam studentam palīdzēja kā lekciju laikā un starpbrīdī, tā pēc mācību procesa, iespēja ārpus Rīgas mītošajiem dzīvot koledžas kopmītnēs, nodrošināta prakses vieta – to visu redzes invalīdiem bez maksas nodrošināja dalība ESF līdzfinansētā projektā “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem”. To Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību īsteno kopš 2009. gada un redzes invalīdu apmācība masiera profesijai tikai viena no tā desmit aktivitātēm.
Galvenais, ka neviens no 24 studijas sākušajiem redzes invalīdiem nepiekāpās grūto mācību priekšā. Viņiem bija jāapgūst masāžas terapija ķirurģijā, ortopēdijā un traumatoloģijā, neatliekamā medicīniskā palīdzība, rehabilitācija, nervu slimības, iekšķīgās slimības u. c. Palīdzēja tas, ka projektā kā tehniskos palīglīdzekļus varēja izmantot datorprogrammas, kas palīdz strādāt neredzīgajiem un balstītas uz skaņu, diktofonus, kuros var ierakstīt lekciju un pēc tam to atkārtoti noklausīties u. c.
Rīgas Medicīnas koledžas studiju metodiķe Inta Fedotova, kas ar izglītojamajiem bija kopā diendienā, uzskata, ka studiju veiksmīgs galarezultāts ir tādēļ, ka visi cilvēki ar redzes problēmām, sākot mācības, bija ļoti motivēti iegūt izglītību. Viņasprāt, rosīgākie arī atradīs darba vietas, jo valsts prakses laikā tika saņemts atzinīgs novērtējums.
“Arī kā cilvēki redzes invalīdi daudz ieguva, jo mācību beigās visi bija atvērušies un lepni, ka var dabūt tādu pašu diplomu un nokārtot eksāmenus kā redzīgie,” saka I. Fedotova.
Jaunais masieris Armands Krastenbergs (25) šobrīd līdz septembra vidum noslēdzis līgumu ar nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari” un, visticamāk, strādās tur arī turpmāk. Armands ir bijušais peldētājs un savulaik bija sācis studēt Sporta akadēmijā, tomēr redzes traucējumu dēļ (viņam ir ierobežots redzes lauks, tādēļ nevar lasīt, rakstīt, bet var iet pa ielu un uz darbu, viņam pavadonis nav vajadzīgs) bija spiests tās pamest 3. kursā, kā arī atteikties no domas mācīt bērnus peldēšanā, jo nespēj saredzēt 25 metrus gara baseina otru galu. Tomēr akadēmijā iegūtās zināšanas noderējušas, mācoties par masieri, un tagad viņš saka: “Priecājos par izdarīto, tas ir atspēriens manā dzīvē.”
Savukārt Līga Ķikute (28) masiera prakses laikā ievērojusi – atnāk tāds saīdzis pieaugušais, ko nomocījušas viņa veselības problēmas, bet, uzzinot, ka viņu masē cilvēks, kam redzes problēmas, atveras un pēc masāžas jau prom dodas kā no jauna atdzimis. Līga ir spēcīga rakstura personība, viņa ikdienā nodarbojas ar sportu, lai kā masiere būtu labā fiziskā kondīcijā. “Ja tā ir, masieris var labi tikt galā ar darbu,” viņa saka un ir pārliecināta, ka darba vietas atrašana viņai neradīs problēmas. “Svarīgi, ka pie darba devēja varu doties ne vien ar diplomu rokā, bet jau kā reģistrēta masiere.”
Viedokļi
Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidents Arnolds Pavlins: “Nedzirdīgiem cilvēkiem, kas tādi ir kopš dzimšanas vai pēc pārslimotas slimības, lielākā problēma ir izglītības līmenis, no kā savukārt ir atkarīgs viņu nodarbinātības līmenis. Priecājos, ka, neraugoties uz krīzi, no 2010. gada arodskolās un augstskolās pieejami valsts apmaksāti zīmju tulku pakalpojumi un šobrīd jau mācās pāri par 60 nedzirdīgo. Agrāk labi ja viens divi cilvēki to darīja. Diemžēl šim zīmju tulka pakalpojumam ir ierobežojums – to var izmantot 480 stundas gadā, un tas ne vienmēr ir pietiekami. Savukārt Eiropas Sociālā fonda pilnībā finansētā projekta “Nepalikt vieniem klusumā” viena no aktivitātēm bija apmācīt desmit sievietes par atbalsta personām dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Neesmu dzirdējis, ka vēl kādā citā Eiropas valstī būtu īstenota šāda aktivitāte. Lai atbalsta personas varētu darboties arī pēc projekta beigām, esam sākuši meklēt finansējumu, ievadot sarunas ar pašvaldību pārstāvjiem.”
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Antra Ruiķe: “Personu ar redzes traucējumiem izglītošana programmā “Fizioterapija” ar mērķi sagatavot speciālistu masieri bija iespējama, jo projektam varēja piesaistīt Eiropas finansējumu. Manuprāt, Eiropas fondu izmantošana ir lielākais ieguvums, mums esot Eiropas Savienībā. Ļoti ceru, ka visi 24 masiera specialitāti ieguvušie redzes invalīdi arī atradīs pastāvīgu darbu, jo ir maz profesiju, kurās viņi var strādāt. Nākotnes profesija varētu būt tulka darbs, jo strauji attīstās modernās tehnoloģijas un speciālās tulkošanas iekārtas.”
